Skaistās rokas

Jauna māmiņa nolika gulēt savu mazo meitenīti. “Es tikai uz minūti ieskriešu pie kaimiņiem,” viņa domāja pie sevis. “Man nav bijis laika ar viņiem parunāt jau tik ilgi.”  Bet, kamēr viņa un kaimiņi pļāpāja, tālumā atskanēja pilsētas ugunsgrēka trauksme. "Neuztraucies," teica kaimiņš. "Visticamāk tas ir tikai zāles ugunsgrēks, to šajā gadalaikā ir tik daudz. Es esmu pārliecināts, ka tas nav mums tuvumā."

“Bet, paklau," teica māte. "Man liekas, ka es dzirdu ugunsdzēsēju mašīnu tuvojamies. Un arī cilvēki kaut kur satraukti steidzas...” Nesakot neko vairāk, viņa metās uz ielas, un iejuka cilvēku drūzmā. Un tad viņa ieraudzīja to. Viņas māja dega! Dūmi un liesmas jau šaudījās gar jumtu.

 "Mana mazulīte!" viņa iesaucās izmisumā.

Viņa izlauzās cauri pūlim, bet tad ugunsdzēsējs viņu apturēja un sauca: "Jūs nevarat iet tur! Jūs sadegsiet!" Bet māmiņa kliedza: "Ļaujiet man iet! Ļaujiet man iet!", un tad viņa izlauzās brīvībā un metās liesmu pārņemtajā mājā. Viņa zināja precīzi, kur jāiet.  Pasniedzoties cauri dūmiem un liesmām, viņa satvēra savu dārgo bērnu un tad pagriezās, lai dotos ārā. Bet tagad dūmi bija kļuvuši tik biezi, ka bija ļoti grūti redzēt un pat elpot. Gandrīz nokļuvusi galā, viņa sašūpojās un krita, un droši vien nebūtu izkļuvusi ārā no mājas, ja ugunsdzēsējs nebūtu satvēris viņu un iznesis. Pie viņas pieskrēja cilvēki, un izrādījās, ka mazā Margarita vispār nebija cietusi, bet mātes rokas gan bija briesmīgi apdedzinātas. Laipni draugi parūpējās par bērnu, kamēr ātrās palīdzības patruļa nogādāja mammu slimnīcā. Ārsti darīja visu iespējamo, bet viņas rokas palika briesmīgi cietušas.

Pēc vairākiem gadiem, kad Margarita bija izaugusi, viņa pēkšņi pamanīja kaut ko, ko nebija pamanījusi agrāk. Viņas mātes rokas bija tik neglītas, ne tādas, kā citu viņas klasesbiedreņu māmiņām – ar smalku manikīru un maigu ādu!  "Kāpēc tavas rokas ir tik neglītas?" viņa jautāja savai mammai reiz, kad viņas bija vienas.

Asaras piepildīja mātes acis, kad viņa atcerējās to šausmu dienu, kad viņas māja dega ar aizmigušo Margaritu, kas neko nezināja par briesmām, iekšpusē.

"Vai es kaut ko pateicu nepareizi?" Margarita jautāja, kad viņa ieraudzīja asaras.

"Nē, manu mīlulīt," atbildēja māte. "Bet man tev jāpastāsta kāds stāsts."

Tad viņa pastāstīja Margaritai par ugunsgrēku. Viņa pastāstīja, kā cilvēki centās atturēt viņu, kā ugunsdzēsējs mēģināja neļaut viņai ieiet mājā, kā viņa cīnījās ar liesmām Margaritu glābjot, kā viņa nokrita pie durvīm, un kā viņas abas tika izglābtas. Tad viņa paslēpa savas rokas, lai Margaritai tās nav jāredz. "Protams, tās ir neglītas, bet es to pilnīgi nemaz nenožēloju," māte klusi teica. "Manuprāt, vienīgā lieta, kas tobrīd bija svarīga, bija izglābt tavu dzīvību." "Ai ,mammu," Margarita šņukstēja: "Tev bija mani jāmīl tik stipri, lai tā darītu! Priekš manis tās ir visskaistākās rokas visā pasaulē!"

Vai jūs zināt, ka ir kādas rokas, kas bija ievainotas par jums? Jēzus rokas.

Karavīri izdzina lielas naglas caur Viņa rokām un kājām, lai es un tu varētu būt izglābti. Pat tad, kad mēs Viņu satiksim Debesu Valstībā, šīs rētas joprojām būs tur. Ja mēs pajautāsim Viņam, Viņš parādīs tās mums. Kad mēs tās redzēsim, tad mēs sapratīsim, cik ļoti Jēzus mūs mīl!

Kur atrodas laime?

Mums liekas, ka tā mums būtu, ja mēs varētu dzīvot, kā tik paši gribam, ja kaut kādas ētiskas un morālas prasības mūs pilnīgi nemaz neierobežotu, ka tā mums būtu tad, ja varētu pavadīt savas dienas svētkos un līksmībā, ja mums būtu tās lietas, kā mums nav, un mēs būtu laimīgi, ja mēs būtu pazīstami, slaveni, un ja iedvestu apkārtējiem varu un uzvarām vainagotu autoritāti...

Bet ,

              -tās nav neticībā un noliegumā.

Voltērs bija viens no visvairāk neticīgākajiem rakstniekiem. Viņš rakstīja: „Es vēlētos, kaut es nekad nebūtu bijis piedzimis.”

              -tās nav priekā.

Lords Bairons dzīvoja dzīvi vienā priekā, tā, kā reti kāds cits darījis. Un pēc tam viņš rakstīja: „Tārpi, rūsa un paģiras ir vienīgās, kas pēc prieka man palikušas.”

              -tās nav naudā.

Džejs Gulds, amerikāņu miljonārs, kam tās bija daudz, pirms savas nāves teica: "Es domāju, ka es esmu visnelaimīgākais cilvēks uz zemes.”

               -tās nav augstā stāvoklī un slavā.

Lordam Bēkonsfīldam no šīm abām lietām tika vairāk nekā tikai sava daļa. Viņš rakstīja: "Mana jaunība bija kļūda, vīra gadi pagāja cīņā,  un tagad vecumā tā visa ir tik ļoti žēl.” (Un varbūt tāpēc viņa vārdā nosauktas tādas košas diezgan, bet mazliet bēdīgas puķes, atraitnītes)

               -tās nav militārā triumfā.

Aleksandrs Lielais bija pasaulē pazīstamākais iekarotājs savā laikā. To visu izdarījis, viņš raudāja, jo viņš teica: „Nav vairāk vietu, ko iekarot.”

                Kur tad laime ir atrodama?

Atbilde ir vienkārša: vienīgi Kristū.

Jēzus teica: „Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.” Jņ 16:22

Ak, tu, zoss tāda!

Nesteidzinot notikumus, tomēr rudens ir jau pavisam tuvu. Pēc kā var pateikt, ka drīz būs rudens? 

Nu tātad, kad šoruden redzēsiet zosis kāsī lidojam uz dienvidiem, paceliet plaukstu pie acīm un skatoties tām līdz, padomājiet, kāpēc zosis lido tieši tā? Kad putni savicina spārnus, radusies gaisa plūsma paceļ aizmugurē lidojošo putnu. Lidojot kāsī, visu putnu kopējais lidojums tiek atvieglots par 71%!

Cilvēki, kas vienotības sajūtas vadīti, dodas vienā virzienā, var nokļūt pie mērķa daudz vieglāk un ātrāk, ja viņi šai ceļojumā atbalsta viens otru.

Ja zoss atdalās no ierindas, gaisa pretestība palielinās, un putna lidojums pēkšņi tiek nobremzēts, un tāpēc putns žigli atgriežas ierindā, lai izmantotu priekšā lidojošā grupas biedra spārnu vēzienu radītā ceļošā spēka priekšrocības.

Ja mēs gudrībā neatpaliekam no zoss, mēs paliekam ierindā kopā ar citiem, kas dodas tajā pašā virzienā.

Kad vadošā zoss nogurst, priekšgalā stājas cita.

Veicot atbildīgu un smagu darbu, tas jādara vairākiem reizē – gan cilvēkiem, gan zosīm, kas dodas uz dienvidiem.

Aizmugurē esošās zosis klaigā, mudinot priekšējās. Kāpēc?

Ko mēs, klaigājot no aizmugures, gribam pateikt? Nezaudējiet ātrumu?

Visbeidzot – un tas ir ļoti svarīgi – kad zoss nogurst vai saslimst, vai tiek ievainota un izkrīt no ierindas, viņai paliek blakus, un no grupas atpaliek divas citas zosis, lai palīdzētu un aizsargātu. Viņas uzkavējas, līdz no ierindas izkritusī zoss atveseļojas un atkal spēj lidot, vai arī atstāj viņu, kad tā aizmieg pavisam. Un tikai tad zosis dodas projām, lai galamērķī atkal satiktos ar savu grupu.

Ja mēs būsim tik gudri kā zosis, mēs tāpat aizstāvēsim cits citu.

Lai atpirktu, ir jāsaskata īstā vērtība

Tuskonas dārgakmeņu un minerālu izstādē kāds dārgakmeņu uzpircējs garlaikodamies klīda pa tirgotāju ejām, līdz kamēr viņš ieraudzīja zili violetu akmeni, pēc lieluma un izskata kā kartupeli. Viņš paskatījās uz to, tad vēlreiz paskatījās. Viņš vēlreiz paskatījās! Un tad, cik mierīgi vien varēdams, sameklēja pārdevēju: "Vai jūs gribētu par šo 15 $?" Pārdevējs, redzēdams, ka šis "klintsgabals" nav tik skaists un īpašs kā pārējie uz letes, bet gan pavisam parasts, nolaida cenu uz 10$.

Tagad šis akmens ir ieguvis sertifikātu kā 1905 karātu dabiskais zvaigžņu safīrs, 800 karātu lielāks par līdz šim zināmajiem šī veida minerāliem. Tā cena ir 2,28 miljoni dolāru....

Tas bija aizrautīgs akmeņu mīļotājs, kas saskatīja prastā klints gabalā safīra vērtību. Tas ir aizrautīgs cilvēku mīļotājs, kas saskata patieso vērtību tādos parastos cilvēkos kā mēs.

"Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību." Jāņa 3:16

Bezdelīgas

Ir daudz neizskaidrojama un apbrīnojama dabā. Dažreiz mēs, cilvēki, domājam, ka tikai mūs saviļņo labi un slikti notikumi, ka tikai mēs esam tie, kas jūt mīlestību, kas rūpējas par tuvajiem, kas cieš un sēro tad, kad šķiras vai zaudē viens otru, un piedēvējam sev vēl daudz citu emociju, kas veido mūsu dzīves vērtību skalu un nosaka.... cilvēcību?.... vai varbūt Dieva līdzību....

Bezdelīgu draudzene ir smagi ievainota. Viņu skārusi automašīna, kad viņa lidoja zemu pāri ceļam.

Piesteidzas draugs un atnes cietējai pārtiku vai ūdeni. Viņš baro savu ievainoto draudzeni ar mīlestību un līdzjūtību tā, it kā viņa būtu viens no viņa putnēniem.

Neskatoties uz drauga izmisīgajām rūpēm, kad biedrs atkal atlido ar pārtiku, viņš ir satriekts, jo tā ievainotā mīļotā mirst.

Ar visiem saviem putna spēkiem viņš mēģina pacelt savu draudzeni.

Līdzīgi kā lielākā daļa cilvēku spēj piedzīvot dziļas un sarežģītas emocijas, liekas, ka arī izmisusī bezdelīga apzinās, ka viņa mīļotā ir mirusi un nekad vairs neatgriezīsies kopā ar viņu uz ligzdu.

Vai putns, aicinot savu mirušo biedru, cer, ka putns reaģēs uz sava drauga balsi? Vai tās ir putna sēras? Viņš kliedz ar pāri plūstošu mīlestību.

Acīmredzot veselais putns palika pie kritušā biedra nezināmu laiku. Vai tās ir atvadas no draudzenes, vai tā ir goda sardze pie sava drauga? Vai vēl ir cerība, ka draudzene pamodīsies un viņš varēs uzspurgt līdzi viņai debesīs?

Protams, mēs piedēvējam sev, ka saprotam citu jūtas, skaidrojot tās pēc saviem piedzīvojumiem. Es brīnos par to, kādu mīlestību un skumjas izjūt putni. Mēs apšaubām, vai putni domā par sava drauga nāvi vai ka viņi saprot, kas ir noticis, bet žēlastība un rūpes.... ir viņu Radītāja līdzības iezīmes... tik lielā mērā...

Lai kļūtu Dieva žēlastības līdzinieks, mēs varam atvērt sirdi... un ļaut arī sev just.

Attēli: Wilson Hsu, AbuNawaf.com

Par ideju paldies Guntim Bukalderam

Akmens smilšu kastē

Kāds mazs zēns vadīja svētdienas pēcpusdienu spēlējoties smilšu kastē. Viņam līdzi bija kaste ar mašīnām, plastmasas spainītis un spīdīga, sarkana lāpstiņa. Laikā, kad viņš taisīja tuneļus un ceļus smiltīs, viņš atklāja lielu akmeni tieši smilšu kastes vidū. Viņš apraka apkārt tam bedri, padomāja, vai neieliet grāvītī ūdeni, bet tad nolēma izdabūt lielo akmeni ārā no bedres. Nedaudz pamocījies, viņš stūma akmeni pāri smilšu kastei, izmantojot savas kājas. Viņš bija pavisam mazs puika un akmens bija ļoti liels, un zēnam ne prātā neienāca starpība starp tikko uzvilktām biksēm un tādām, kas būtu šļūkušas pa smilšu kasti līdzīgi mazam asfalta rullim.

Kad akmens bija aizstumts līdz smilšu kastes malai, viņš atklāja, ka nespēj to dabūt pāri smilšu kastes malai. Zēns stūma, grūda, cēla, bet tikko likās, ka tūlīt jau būs izdevies, lielais akmens atkrita atpakaļ smilšu kastē. Mazais zēns nepadevās, viņš atkal mocījās, stūma, grūda, cēla, bet vienīgais, ko viņš izdarīja - savainoja savus mazos pirkstiņus, kad akmens uzkrita uz tiem. Tagad viņš sēdēja ar asaru pilnam acīm.

Visu laiku zēna tētis uz visu to noskatījās pa virtuves logu. Brīdī, kad zēns sabruka asarās, liela ēna pārgāja pāri smilšu kastei. Tas bija mazā zēna tētis. Tētis jautāja: "Dēls, kāpēc tu neizmanto visu spēku, kas tev ir pieejams?"

Noskumis un ar asarām acīs zēns atbildēja: "Bet es izmantoju, tēti! Es izmantoju visu spēku, kas man bija!"

"Nē, dēls," tētis mierīgi izlaboja. "Tu neizmantoji visu spēku, kas tev bija pieejams. Tu nepasauci mani un nepajautāji man palīdzību."

Tajā brīdī tētis pieliecās, pacēla akmeni un izcēla no smilšu kastes.

Manā dzīvē arī ir akmeņi, ko vajadzētu izcelt. Tad es atklāju, ka man nav tas, kas vajadzīgs, lai tos paceltu. Es mocos, stumju, pūšu, grūžu...

Ir Kāds, kurš vienmēr gatavs nākt palīgā un pacelt akmeni. Kāds vīrs senatnē, kad bija novērojis līdzīgus "akmeņus" savā dzīvē un arī Kādu, kurš tos paceļ, iedeva visa piemiņai vārdu:

 "Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp (..un..), viņš nosauca to vārdā Eben-Ezera un sacīja: "Līdz šejienei Tas Kungs mums ir palīdzējis." /1Sam 7:12/

Viss - uz labu

Kādam karalim bija uzticams padomnieks, kas kopā ar viņu devās dažādās dēkās, dalījās visos priekos un bēdās. Reiz karalis ar savu padomnieku devās medībās. Tēmējot ar bultu medījumam, karalim samisējās, un loka stiegra norāva viņam mazo pirkstiņu. Visi sāka žēlot karali, tikai padomnieks sacīja: "Neuztraucies, pavēlniek! Viss, kas notiek, notiek uz labu!"

Karalis ļoti apvainojās: "Tu tik ilgus gadus man kalpo, bet izrādās, tevī nav ne drusciņas žēlsirdības! Tu mani īstenībā nemaz nemīli! Prom uz cietumu pie maizes un ūdens!"

Pagāja pieci gadi. Karalis atkal devās medībās. Viņš nejauši ieklīda svešā mežā. Tur viņu sagrāba mežoņi un grasījās apēst. Kad karalis jau bija iebāzts katlā un uguns apakšā uzkurta, viens no mežoņiem pamanīja, ka gaidāmajai maltītei nav mazā pirkstiņa. "Šausmas! Mēs taču nevaram ēst tādu nepareizu medījumu, mums vēl pielips viņa bezpirkstu slimība!" mežonis sauca un visus brīdināja. Karalis tika žigli izzvejots no katla un patriekts prom no mežoņu apmetnes.

Atgriezies pilī, karalis uzreiz devās uz cietumu pie sava padomnieka. "Piedod man!" viņš lūdza. "Toreiz es nesapratu tavus vārdus. bet tagad man ir skaidrs, ko tu domāji!"

"Nekas, manu pavēlniek," atbildēja padomnieks. "Viss, kas notiek, notiek uz labu."

"Kā tu tā vari teikt, ja piecus gadus esi bez vainas turēts cietumā?" karalis uztraucās.

"Redzi, ja es nebūtu kritis nežēlastībā, tad noteikti būtu gājis tev līdzi medībās," padomnieks paskaidroja. "Bet man taču ir visi desmit pirksti!" /Art of Living/

Jaunais priekšējais zobs

Rūdis lūkojās uz sevi spogulī ar lielām šausmām un uztraukumu. Viena lieta bija skaidra. Viņš vairs tiešām nekad nesmaidīs. Ja viņš turēs lūpas sakniebtas, varbūt neviens neko nepamanīs. Bet es esmu aizsteigusies priekšā mūsu stāstam.....
Rūdis bija 11 gadus vecs. Viņš bija laimīgs zēns ar platu smaidu. Tas bija līdz šai dienai. Vēl dažus mirkļus atpakaļ viņš smējās un drasēja apkārt pa māju ar savu brāli, būdams gatavs doties uz skolu. Mamma pasauca, ka kaimiņš kopā ar saviem bērniem jau piebraucis, Rūdis paķēra savu klarneti un savu mugursomu no gultas kājgaļa un skrēja uz kāpnēm. Tikko kā viņš izmetās gar stūri un nošļūca pus kāpnes lejup, viņš nejauši paklupa, un nākamā lieta bija, ka viņš atradās sēžam savu mantu jūklī kāpņu apakšā. Pirmā brīdī šķita, ka nekas slikts nav noticis. Viņam bija nodoms pasargāt klarneti, un kas tad nu var gadīties ar somu ar grāmatām. Dažās vietās smeldza, bet nekas liels nebija sasists.
Tiklīdz viņa brālis Māris pagriezās atpakaļ un paskatījās, viņš briesmīgi iebrēcās, it kā kaut kas būtu Rūdim noplīsis nost, vai Rūdis būtu salauzis kāpnes. Kad Rūdis kaunīgi pasmaidīja, Māra šausmu pilnais skatiens apstājās kā pienaglots brāļa sejai. Tavs zobs! Kas noticis ar tavu zobu!
Aizmirsis par gaidošo kaimiņu mašīnā, Rūdis ieskrēja vannas istabā. Ātri smaidu spogulī nomainīja sejas izteiksme, tāda pati, kā brālim iepriekš. Liels stūris no Rūda priekšējā zoba bija prom un nu viņš izskatījās kā ķirbis, no kā izgriež laternu ar bezzobainu smaidu. Tā viņam būs jāizskatās visu savu turpmāko dzīvi!
Katram ir lietas, kas notiek katra dzīvē negaidot. Dažreiz tās ir priecīgas lietas, dažreiz bailīgas lietas, bet dažreiz šīs lietas ir tādas, ka jākreņķējas un jāzūdās un rokas jālauza!.... Jēzus ir iepriecināts, kad mūsu dzīvē notiek tās priecīgās lietas. Viņš saprot, ka mūs kaut kas biedē vai mēs kreņķējamies. Kad Viņš bija šeit, Viņš stāstīja saviem mācekļiem par lietām, kas biedē cilvēkus un liek tiem zūdīties un bēdāties. Viņš teica, lai nebēdājamies, jo Viņš zina visas lietas un grib par mums rūpēties. Viņš gaida, lai visas raizes un likstas metam uz Viņu. Lai palīdzētu mums saprast, kā Viņš rūpējas par mums, Viņš stāstīja, ka Viņš zina katra cilvēka matu skaitu un zina katru reizi, kad kāds zvirbulēns pieskaras zemei. Nav tādu gadījumu mūsu dzīvē, kuru Jēzus nezinātu un kurai nepalīdzētu tikt cauri.
Kad māmiņa redzēja, kas noticis ar Rūdi, viņa nomierināja viņu un norunāja satikšanos ar zobārstu tik drīz, cik vien iespējams. Rūdim tas likās velkoties kā vesela mūžība, bet beidzot doktors Andersons viņu apskatīja ar savām laipnajam acīm. Dakteris Andersons teica, ka viņam esot vairākas labas ziņas un viena slikta ziņa. Laba ziņa bija tā, ka nolūzusī maliņa nav zobiņam centrā, bet kreisajā pusē. Laba ziņa bija tā, ka dakteris Andersons varot uztaisīt cepuri, ko uzliek zobam, lai to aizsargātu no salūšanas un lai tas izskatītos gluži kā īsts zobs. Laba ziņa bija tā, ka cepures piestiprināšana nemaz neesot sāpīga. Un sliktā ziņa bija, ka cepure ir vairākas reizes jāmaina, kamēr paliekošu cepuri varēs uzlikt, kad Rūdis būs liels. Rūdis nolēma, ka ar to viņš varēs sadzīvot.
Atceries, tu nevari zināt, kas notiks ar tevi šodien, rīt, nākošnedēļ, vai nākošā mēnesī. Bet tu vari vienmēr zināt, ka Jēzus ir ar tevi un vēlas tev palīdzēt, vienalga, kas notiktu! Vai tā arī nav laba ziņa?

Mammu, vai tev ir laiks?

Ja nu tā gadītos, ka tu būtu nepilngadīgais, kuram jāprot nosaukt sava senča vārds un arī darba vieta (ja nu sanāk kādas ziepes), tad es tev jautātu, kuru no saviem senčiem tu redzi mājās mazāk? Jeb kurš pie jums ir tas ļoti aizņemtais?

Tie, kam esmu to jau jautājusi, atbild ļoti divējādā vienprātībā – mamma!.... tētis!..... mamma!.... tētis..... tētis.... mamma... laikam.... abi divi...

Ja nu tā gadītos, ka tu būtu kāds pilngadīgais, kuram ir sava darba vieta un sava ļoti lielā aizņemtība, tad vari iztēloties sevi šajā stāstā.... tāpēc arī stāstu par sevi...

Reiz atnāca mamma mājās atkal jau vēlu, nogurusi un aizkaitināta, un pie durvīm gaidot atrada savu piecgadīgo puisēnu.

Mammu, es gribu kaut ko uzprasīt!

Jā, protams, saki vien, atbildēja mamma.

Mammu, cik daudz naudas tev maksā darbā par vienu stundu?

Tā nu nepavisam nav tava daļa. Kā tu to iedomājies, pajautāt šitā? sarauca pieri mamma.

Nu es tikai gribu zināt. Nu lūdzu, nu pasaki, cik tev maksā par vienu stundu, mazais tincināja.

Nu, ja tu gribi zināt, man maksā 20 latus stundā (Tas nu gan vispār ir viens labs darbs, kur tā maksā, es te tā parēķinu, ka tas būtu izdevīgs arī man).

Āā, saka puišelis, paskatījās augšup ļoti nevainīgi un jautāja: Mammu, vai varu aizņemties 10 latus?

Tas nu gan ir par daudz.

Ja vienīgā lieta, kas tevi interesē, ir, cik man ir naudas, lai tu varētu aizņemties un nopirkt kārtējo muļķīgo lietu vai vēl kaut ko nesaprotamu, tad tev jāiet uz savu istabu un jākāpj gultā. Un padomā, cik tu esi savtīgs. Es tik ilgi strādāju, smagas stundas katru dienu, un tu domā tikai par visiem saviem niekiem.

Mazais zēns paklausīgi devās uz savu istabu un aizvēra durvis. Mamma izkravāja iepirkumu somu un vēl arvien vairāk uzvilkās par mazā zēna jautājumiem. Kas par dūšu prasīt, cik nopelnu, un tad vēl aizņemties!

Pēc kādas stundas vai vairāk, mamma mazliet nomierinājās (īstenībā paēda, bet ja tev ir stiprs gribasspēks, tad vari to izlaist), un sāka domāt, ka bija gan mazliet tā paskarbāk atbildējusi savam dēlam. Varbūt viņam kaut kas tiešām svarīgs ir jānopērk par šiem 10 latiem. Bez tam jau viņš nejautā naudu pārāk bieži. Un vispār šī ir pirmā reize. Mamma devās uz puikas istabu un atvēra durvis.

Vai tu guli, dēliņ? viņa jautāja.

Nē, mammu, es vēl esmu augšā, atbildēja maza balstiņa.

Nu, es tā padomāju. Varbūt es biju pārāk barga pret tevi te iepriekš, teica mamma, man bija gara diena, un visa pukošanās tika tev. Te būs tie desmit lati, ko jautāji.

Mazais zēns apsēdās taisni spilvenos, acis staroja.

Ai, paldies, mammīt! Tad paracies zem spilveniem, viņš izvilka citas saņurcītas naudas zīmes. Mamma, vērodama, ko puika dara, atkal sāka skaisties. Zēns izgludināja divus pieclatniekus, lēni skaitīja un paskatījās uz mammu.

Nu kāpēc tad tev vēl vajag naudu, ja tev jau tā ir?

Tāpēc, ka man nepietika, bet tagad man pietiek, atbildēja zēns. Mammu, man tagad ir 20 lati. Vai es varu nopirkt stundu tava laika?

Kapēc esmu klavierēm iebūvējusi atvilktni?

Vispār jau uz manām klavierēm bieži atrodas pavisam nepiederošas lietas. Nu vai tad uz klavierēm ir vieta lielai pakai ar zīmuļiem, šķērēm, līmēm (daudz tūbiņām)? Vai tad tur var atrasties lielas kaudzes ar grāmatām, žurnāliem un papīru kalniem? Brīžiem uz klavierēm ir arī rotaļu pūķi, dinozauriņi, mašīnas, lelles un sūkājamās konfektes....

Klavieres tomēr vēl skan, ja tās spēlē, bet 34 gadus ikdienas spēlējot , es saprotu, ka apkārt vēl ir tik daudz citu lietu, un izrādās, interesantu! Maniem skolēniem visbiežāk tieši tās citas lietas ir vēl interesantākas, nekā tās, kas varētu skanēt!

Starp visiem maniem „klavieru papīriem”, kas liekas ļoti vērtīgi, ir arī mazas saburzītas lapiņas ar stāstiņiem, drīzāk uzmetumiem tam, ko kādreiz varētu kādam stāstīt. Varbūt varu ielikt tos šeit, atvilktnē?

Iesāku rakstīt to, par ko domāju....

Dzīvojiet savu dzīvi tā, lai jūsu bērni var teikt saviem bērniem, ka jūs ne tikai stāvējāt par kaut ko brīnišķīgu, bet jūs tā arī darījāt.

Danam Zadrai to gan ir jauki padevies pateikt!...

Es pati tikmēr gan jau ļoti ilgu laiku mācos, kā dzīvot, nevis dzīvoju,

tikai trenējos spēlēt, kā jāspēlē, nevis spēlēju,

tikai lasu un konspektēju, kā jālasa un jākonspektē, nevis saprotu, par ko lasītajā ir runa.

To pašu varētu teikt par citām dzīves jomām – pamēģinu, kā būtu jāgatavo ēst, kā būtu galds jāuzklāj... Nolemju, kā sākšu bērniņus audzināt vai skolēnus izglītot, un tas katru reizi arī iznāk tikai mēģinājums šo vai to darīt.... Vai Tu proti tās lietas, ko dari? Vai Tu nešaubīgi zini, ka vajag tieši tā vai šā?

Vai dzīve tomēr notiek pa īstam? Visu cenšoties paspēt, vai man biežāk dzīve nerit pa ierasto taciņu, un tad jau tikai domās vai vārdos stāvu un krītu par tām lietām, ko uzskatu par brīnišķīgām, bet vai tā arī daru? Vai par to tikai stāvēšanu vai arī darīšanu man ir kaut kāda atbildība?..... Tā priekšā, Kas ir redzējis, kādas izvēles izdaru, kādus ceļus atrodu un kurp nolemju iet....