Ir daudz neizskaidrojama un apbrīnojama dabā. Dažreiz mēs, cilvēki, domājam, ka tikai mūs saviļņo labi un slikti notikumi, ka tikai mēs esam tie, kas jūt mīlestību, kas rūpējas par tuvajiem, kas cieš un sēro tad, kad šķiras vai zaudē viens otru, un piedēvējam sev vēl daudz citu emociju, kas veido mūsu dzīves vērtību skalu un nosaka.... cilvēcību?.... vai varbūt Dieva līdzību....
Bezdelīgu draudzene ir smagi ievainota. Viņu skārusi automašīna, kad viņa lidoja zemu pāri ceļam.
Piesteidzas draugs un atnes cietējai pārtiku vai ūdeni. Viņš baro savu ievainoto draudzeni ar mīlestību un līdzjūtību tā, it kā viņa būtu viens no viņa putnēniem.
Neskatoties uz drauga izmisīgajām rūpēm, kad biedrs atkal atlido ar pārtiku, viņš ir satriekts, jo tā ievainotā mīļotā mirst.
Ar visiem saviem putna spēkiem viņš mēģina pacelt savu draudzeni.
Līdzīgi kā lielākā daļa cilvēku spēj piedzīvot dziļas un sarežģītas emocijas, liekas, ka arī izmisusī bezdelīga apzinās, ka viņa mīļotā ir mirusi un nekad vairs neatgriezīsies kopā ar viņu uz ligzdu.
Vai putns, aicinot savu mirušo biedru, cer, ka putns reaģēs uz sava drauga balsi? Vai tās ir putna sēras? Viņš kliedz ar pāri plūstošu mīlestību.
Acīmredzot veselais putns palika pie kritušā biedra nezināmu laiku. Vai tās ir atvadas no draudzenes, vai tā ir goda sardze pie sava drauga? Vai vēl ir cerība, ka draudzene pamodīsies un viņš varēs uzspurgt līdzi viņai debesīs?
Protams, mēs piedēvējam sev, ka saprotam citu jūtas, skaidrojot tās pēc saviem piedzīvojumiem. Es brīnos par to, kādu mīlestību un skumjas izjūt putni. Mēs apšaubām, vai putni domā par sava drauga nāvi vai ka viņi saprot, kas ir noticis, bet žēlastība un rūpes.... ir viņu Radītāja līdzības iezīmes... tik lielā mērā...
Lai kļūtu Dieva žēlastības līdzinieks, mēs varam atvērt sirdi... un ļaut arī sev just.
Attēli: Wilson Hsu, AbuNawaf.com
Par ideju paldies Guntim Bukalderam
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru