Divdesmitsešgadīgā māte raudzījās uz dēlu, kuram bija jāmirst....ar leikēmiju beigu stadijā. Lai gan viņas sirds bija noskumusi, taču viņai bija arī kāda cieša apņemšanās. Kā visi vecāki, viņa vēlējās, lai viņas dēls izaugtu liels un piepildītu savus sapņus. Tagad tas vairs nebija iespējams. Sapņus bija apsteigusi slimība. Tomēr māte joprojām gribēja, lai piepildās viņas dēla sapņi.
Viņa saņēma dēla roku un jautāja: "Bopsij, vai tu esi kādreiz padomājis par to, kas tu vēlētos būt, kad izaugsi liels? Vai tu kādreiz esi sapņojis par to, ko gribētu darīt ar savu dzīvi?"
"Mammu, es vienmēr esmu gribējis kļūt par ugunsdzēsēju..."Māte pasmaidīja un teica: "Pamēģināsim piepildīt tavu vēlēšanos." Tajā pašā dienā viņa devās uz vietējo Ugunsdzēsības departamentu Arizonas štata Fēniksā un tur iepazinās ar ugunsdzēsēju Bobu, kura sirds bija tikpat diža ka Fēnikss. Viņa pastāstīja par sava dēla pēdējo vēlēšanos un lūdza, vai viņas sešgadīgajam dēlam nebūtu iespējams pavizināties apkārt kvartālam ugunsdzēsēju mašīnā.
Ugunsdzēsējs Bobs teica: "Ziniet, mēs varam izdarīt ko labāku. Ja trešdienas rītā septiņos jūsu dēls var būt gatavs, tad mēs viņu uz visu dienu padarīsim par goda ugunsdzēsēju. Viņš varēs ierasties ugunsdzēsēju stacijā, ēst kopā ar mums, doties uz visiem izsaukumiem no visiem deviņiem depo! Un tad, ja jūs mums iedosiet viņa izmērus, mēs liksim pašūt viņam īstu ugunsdzēsēja formu, pagatavot arī īstu cepuri, nevis rotaļlietu, ar Fēniksas pilsētas ugunsdzēsības departamenta emblēmu, dzeltenu lietusmēteli, kādus mēs visi valkājam un gumijas zābakus."
Pēc trim dienām ugunsdzēsējs Bobs piebrauca pēc Bopsija, kas jau bija tērpies savā ugunsdzēsēja formā, un pavadīja viņu no slimnīcas gultas uz āķiem un trepēm ekipētu mašīnu, kas viņu jau gaidīja. Bopsiju iesēdināja mašīnā. un viņš palīdzēja to stūrēt atpakaļ uz ugunsdzēsēju staciju. Viņš jutās kā debesīs.
Tajā dienā Feniksā bija trīs ugunsdzēsēju izsaukumi un Bopsijs devās uz visiem trim. Viņš izvizinājās dažādās ugunsdzēsēju mašīnās, mediķu furgonā un pat ugunsdzēsēju šefa automašīnā. Vietējo ziņu programmas uzņemšanas grupa viņu iemūžināja videolentē.
Tas, ka bija piepildījies viņa sapnis, kā arī mīlestība un uzmanība, kas viņu ieskāva, tik dziļi aizkustināja Bopsiju, ka viņš nodzīvoja trīs mēnešus ilgāk, nekā bija paredzējuši ārsti.
Kādu nakti, kad zēna dzīvība sāka strauji dzist, virsmāsa, kas piekrita uzskatam, ka nevienam nav jāmirst vienatnē, zvanīja zēna ģimenes locekļiem. Tad viņa atcerējās to dienu, kuru Bopsijs pavadīja pie ugunsdzēsējiem, un piezvanīja ugunsdzēsēju šefam ar lūgumu, vai nebūtu iespējams atsūtīt uz hospitāli kādu ugunsdzēsēju formas tērpā, lai tas būtu kopā ar Bopsiju. Šefs atbildēja: "Mēs izdarīsim ko labāku. Mēs būsim tur pēc piecām minūtēm. Vai jūs nevarētu man izdarīt pakalpojumu? Kad jūs dzirdēsiet sirēnas kaucam un prožektorus zibsnījam, paziņojiet saziņas sistēmā, ka tas nav ugunsgrēks. Ka tas ir tikai ugunsdzēsības departaments, kas vēl reizi vēlas apciemot vienu no saviem izcilākajiem biedriem. Un lūdzu, atveriet viņa istabas logu! Paldies!"
Pēc piecām minūtēm pie hospitāļa piebrauca mašīna ar āķiem un kāpnēm, izstūma kāpnes līdz Bopsija logam trešajā stāvā un četrpadsmit ugunsdzēsēji un divas ugunsdzēsējas ierāpās Bopsija istabā. Ar viņa mātes atļauju viņi apskāva zēnu, turēja to rokās un stāstīja, cik ļoti viņu mīl.
Elpai jau dziestot, Bopsijs palūkojās uz ugunsdzēsēju šefu un teica: "Šef, vai tagad es tik tiešām esmu ugunsdzēsējs?"
"Tas tu esi, Bopsij," šefs apstiprināja.
Pēc šiem vārdiem Bopsijs pasmaidīja un aizmiga.
Vissirsnīgākie sveicieni māmiņām, ar kā gādību mūsu sapņi piepildās un caur ko plūst bagāts un īsts mierinājums, māmiņdienā!
Stāsts: http://www.childrensministry.org
Foto: www.robpanacci.com
