Reiz kādam saimniekam bija bambusu mežs kādā kalnā. Mežam patika, ka tieši šis vīrs bija tā saimnieks, un starp vīru un mežu bija ļoti ciešas saites, kas turpinājās gadu no gada - rūpes, gādība, mīlestība un uzticēšanās.
Kādā dienā vīrs atnāca uz mežu un teica tam: "Mans mīļotais draugs! Man ir bijusi iespēja priecāties par Tavu skaistumu šajā kalnu apvidū ilgus gadus. Tagad es nāku tev jautāt, vai tu būtu gatavs darīt kaut ko īpašu man, un vai es varētu izlietot tevi kādā lielā un labā nolūkā?"
Mežs, lepnuma pilns, atbildēja savam saimniekam: "Protams, es esmu gatavs, dari, ko vien tev vajag darīt!"
Tad saimnieks teica: "Vispirms man jānocērt visi tavi zari, mežs, un jānošķin tavas lapas. Tad es varēšu lietot tevi tam lielajam uzdevumam."
Mežs noskuma un izbrīnījās par šo dīvaino prasību: "Bet viss mans skaistums ir tieši manā greznajā lapotnē, kad cauri tai pūš viegls vējiņš! Kā mani var lietot lielākā uzdevumā, ja noplūc to, kas ir mans skaistums?"
Saimnieks mierīgi atbildēja: "Jā, es zinu, tavs skaistums ir tiešām burvīgs, bet ja tu esi labprātīgs, tad man tevi jānošķin un jāapcērt, lai piepildītu lielāku mērķi." Nopietni un žēli mežs piekrita. Jau drīz lapas un zari tika noplēstas nost, bet pēc tam atkal atnāca saimnieks un teica: "Es saprotu, ka šis lūgums var likties tev neiespējams un pārāk grūts, lai tu to pieņemtu, bet lai es varētu lietot tevi lielākam un labākam mērķim, man ir jānocērt tevi līdz zemei." Mežs saka raudāt un lūdza: "Bet viss mans stingrums un spēks ir stumbros, kad es tā stāvu un augu pret debesīm! Kas var būt tas lielākais un labākais mērķis, lai tā dēļ mani nocirstu un manu spēku atņemtu?" Saimnieks tikai atteica: "Tas ir vienīgais ceļš. Vai tu esi ar mieru?" Skumjš, bet pilnībā uzticoties saimniekam, mežs atļāva viņam nocirst sevi.
"Vēl viena lieta man jāpajautā," teica saimnieks."Ja tu esi gatavs būt izmantots lielā un labā lietā, tad tev jāatļauj man pāršķelt sevi uz pusēm." "Bet es vairāk negribu!," raudāja mežs. "Vai nav pietiekami, ka man atņēma manu skaistumu un manu stiprumu un spēku nocirta līdz zemei? Tagad tu gribi vēl pāršķelt mani uz pusēm. Kā kaut kas tik briesmīgs var būt kāds lielāks labums?"
Saimnieks pieskārās vienam no stumbriem, kas gulēja zemē, un teica: "Ja tu uzticies man, es varēšu parādīt tev to lielo labumu, ko es tev plānoju."
Tad saimnieks atkal aizgāja kalnos un staigāja tur, kur kādreiz bija viņa bambusu mežs un kur tagad bija viņa koku kapsēta. Kā mazas astītes spraucamies no gruvešiem viņš ieraudzīja jaunus dzinumus tiecamies ārā no zemes. Un viņš smaidīja.
