Mammu, vai tev ir laiks?

Ja nu tā gadītos, ka tu būtu nepilngadīgais, kuram jāprot nosaukt sava senča vārds un arī darba vieta (ja nu sanāk kādas ziepes), tad es tev jautātu, kuru no saviem senčiem tu redzi mājās mazāk? Jeb kurš pie jums ir tas ļoti aizņemtais?

Tie, kam esmu to jau jautājusi, atbild ļoti divējādā vienprātībā – mamma!.... tētis!..... mamma!.... tētis..... tētis.... mamma... laikam.... abi divi...

Ja nu tā gadītos, ka tu būtu kāds pilngadīgais, kuram ir sava darba vieta un sava ļoti lielā aizņemtība, tad vari iztēloties sevi šajā stāstā.... tāpēc arī stāstu par sevi...

Reiz atnāca mamma mājās atkal jau vēlu, nogurusi un aizkaitināta, un pie durvīm gaidot atrada savu piecgadīgo puisēnu.

Mammu, es gribu kaut ko uzprasīt!

Jā, protams, saki vien, atbildēja mamma.

Mammu, cik daudz naudas tev maksā darbā par vienu stundu?

Tā nu nepavisam nav tava daļa. Kā tu to iedomājies, pajautāt šitā? sarauca pieri mamma.

Nu es tikai gribu zināt. Nu lūdzu, nu pasaki, cik tev maksā par vienu stundu, mazais tincināja.

Nu, ja tu gribi zināt, man maksā 20 latus stundā (Tas nu gan vispār ir viens labs darbs, kur tā maksā, es te tā parēķinu, ka tas būtu izdevīgs arī man).

Āā, saka puišelis, paskatījās augšup ļoti nevainīgi un jautāja: Mammu, vai varu aizņemties 10 latus?

Tas nu gan ir par daudz.

Ja vienīgā lieta, kas tevi interesē, ir, cik man ir naudas, lai tu varētu aizņemties un nopirkt kārtējo muļķīgo lietu vai vēl kaut ko nesaprotamu, tad tev jāiet uz savu istabu un jākāpj gultā. Un padomā, cik tu esi savtīgs. Es tik ilgi strādāju, smagas stundas katru dienu, un tu domā tikai par visiem saviem niekiem.

Mazais zēns paklausīgi devās uz savu istabu un aizvēra durvis. Mamma izkravāja iepirkumu somu un vēl arvien vairāk uzvilkās par mazā zēna jautājumiem. Kas par dūšu prasīt, cik nopelnu, un tad vēl aizņemties!

Pēc kādas stundas vai vairāk, mamma mazliet nomierinājās (īstenībā paēda, bet ja tev ir stiprs gribasspēks, tad vari to izlaist), un sāka domāt, ka bija gan mazliet tā paskarbāk atbildējusi savam dēlam. Varbūt viņam kaut kas tiešām svarīgs ir jānopērk par šiem 10 latiem. Bez tam jau viņš nejautā naudu pārāk bieži. Un vispār šī ir pirmā reize. Mamma devās uz puikas istabu un atvēra durvis.

Vai tu guli, dēliņ? viņa jautāja.

Nē, mammu, es vēl esmu augšā, atbildēja maza balstiņa.

Nu, es tā padomāju. Varbūt es biju pārāk barga pret tevi te iepriekš, teica mamma, man bija gara diena, un visa pukošanās tika tev. Te būs tie desmit lati, ko jautāji.

Mazais zēns apsēdās taisni spilvenos, acis staroja.

Ai, paldies, mammīt! Tad paracies zem spilveniem, viņš izvilka citas saņurcītas naudas zīmes. Mamma, vērodama, ko puika dara, atkal sāka skaisties. Zēns izgludināja divus pieclatniekus, lēni skaitīja un paskatījās uz mammu.

Nu kāpēc tad tev vēl vajag naudu, ja tev jau tā ir?

Tāpēc, ka man nepietika, bet tagad man pietiek, atbildēja zēns. Mammu, man tagad ir 20 lati. Vai es varu nopirkt stundu tava laika?

Kapēc esmu klavierēm iebūvējusi atvilktni?

Vispār jau uz manām klavierēm bieži atrodas pavisam nepiederošas lietas. Nu vai tad uz klavierēm ir vieta lielai pakai ar zīmuļiem, šķērēm, līmēm (daudz tūbiņām)? Vai tad tur var atrasties lielas kaudzes ar grāmatām, žurnāliem un papīru kalniem? Brīžiem uz klavierēm ir arī rotaļu pūķi, dinozauriņi, mašīnas, lelles un sūkājamās konfektes....

Klavieres tomēr vēl skan, ja tās spēlē, bet 34 gadus ikdienas spēlējot , es saprotu, ka apkārt vēl ir tik daudz citu lietu, un izrādās, interesantu! Maniem skolēniem visbiežāk tieši tās citas lietas ir vēl interesantākas, nekā tās, kas varētu skanēt!

Starp visiem maniem „klavieru papīriem”, kas liekas ļoti vērtīgi, ir arī mazas saburzītas lapiņas ar stāstiņiem, drīzāk uzmetumiem tam, ko kādreiz varētu kādam stāstīt. Varbūt varu ielikt tos šeit, atvilktnē?

Iesāku rakstīt to, par ko domāju....

Dzīvojiet savu dzīvi tā, lai jūsu bērni var teikt saviem bērniem, ka jūs ne tikai stāvējāt par kaut ko brīnišķīgu, bet jūs tā arī darījāt.

Danam Zadrai to gan ir jauki padevies pateikt!...

Es pati tikmēr gan jau ļoti ilgu laiku mācos, kā dzīvot, nevis dzīvoju,

tikai trenējos spēlēt, kā jāspēlē, nevis spēlēju,

tikai lasu un konspektēju, kā jālasa un jākonspektē, nevis saprotu, par ko lasītajā ir runa.

To pašu varētu teikt par citām dzīves jomām – pamēģinu, kā būtu jāgatavo ēst, kā būtu galds jāuzklāj... Nolemju, kā sākšu bērniņus audzināt vai skolēnus izglītot, un tas katru reizi arī iznāk tikai mēģinājums šo vai to darīt.... Vai Tu proti tās lietas, ko dari? Vai Tu nešaubīgi zini, ka vajag tieši tā vai šā?

Vai dzīve tomēr notiek pa īstam? Visu cenšoties paspēt, vai man biežāk dzīve nerit pa ierasto taciņu, un tad jau tikai domās vai vārdos stāvu un krītu par tām lietām, ko uzskatu par brīnišķīgām, bet vai tā arī daru? Vai par to tikai stāvēšanu vai arī darīšanu man ir kaut kāda atbildība?..... Tā priekšā, Kas ir redzējis, kādas izvēles izdaru, kādus ceļus atrodu un kurp nolemju iet....