Leģenda par bambusu

Reiz kādam saimniekam bija bambusu mežs kādā kalnā. Mežam patika, ka tieši šis vīrs bija tā saimnieks, un starp vīru un mežu bija  ļoti ciešas  saites, kas turpinājās gadu no gada - rūpes, gādība, mīlestība un uzticēšanās.

Kādā dienā vīrs atnāca uz mežu un teica tam: "Mans mīļotais draugs! Man ir bijusi iespēja priecāties par Tavu skaistumu šajā kalnu apvidū ilgus gadus. Tagad es nāku tev jautāt, vai tu būtu gatavs darīt kaut ko īpašu  man, un vai es varētu izlietot tevi kādā lielā un labā nolūkā?"

Mežs, lepnuma pilns, atbildēja savam saimniekam: "Protams, es esmu gatavs, dari, ko vien tev vajag darīt!"

Tad saimnieks teica: "Vispirms man jānocērt visi tavi zari, mežs, un jānošķin tavas lapas. Tad es varēšu lietot tevi tam lielajam uzdevumam."

Mežs noskuma un izbrīnījās par šo dīvaino prasību: "Bet viss mans skaistums ir tieši manā greznajā lapotnē, kad cauri tai pūš viegls vējiņš! Kā mani var lietot lielākā uzdevumā, ja noplūc to, kas ir mans skaistums?"

Saimnieks mierīgi atbildēja: "Jā, es zinu, tavs skaistums ir tiešām burvīgs, bet ja tu esi labprātīgs, tad man tevi jānošķin un jāapcērt, lai piepildītu lielāku mērķi." Nopietni un žēli mežs piekrita. Jau drīz lapas un zari tika noplēstas nost, bet pēc tam atkal atnāca saimnieks un teica: "Es saprotu, ka šis lūgums var likties tev neiespējams un pārāk grūts, lai tu to pieņemtu, bet lai es varētu lietot tevi lielākam un labākam mērķim, man ir jānocērt tevi līdz zemei." Mežs saka raudāt un lūdza: "Bet viss mans stingrums un spēks ir stumbros, kad es tā stāvu un augu pret debesīm! Kas var būt tas lielākais un labākais mērķis, lai tā dēļ mani nocirstu un manu spēku atņemtu?" Saimnieks tikai atteica: "Tas ir vienīgais ceļš. Vai tu esi ar mieru?"  Skumjš, bet pilnībā uzticoties saimniekam, mežs atļāva viņam nocirst sevi.

"Vēl viena lieta man jāpajautā," teica saimnieks."Ja tu esi gatavs būt izmantots lielā un labā lietā, tad tev jāatļauj man pāršķelt sevi uz pusēm." "Bet es vairāk negribu!," raudāja mežs. "Vai nav pietiekami, ka man atņēma manu skaistumu un manu stiprumu un spēku nocirta līdz zemei? Tagad tu gribi vēl pāršķelt mani uz pusēm. Kā kaut kas tik briesmīgs var būt kāds lielāks labums?"

Saimnieks pieskārās vienam no stumbriem, kas gulēja zemē, un teica: "Ja tu uzticies man, es varēšu parādīt tev to lielo labumu, ko es tev plānoju."

Un tā mežs atļāva saimniekam pāršķelt sevi divās daļās. Tad meistars pievienoja vienu pusi pie otras un izveidoja garu cauruļu ceļu no kalniem līdz tuksnesim, kur lietus nelija. Viņš izveidoja kanālu, lai lietus, kas sakrājas kalnos, varētu aiztecēt līdz sausajai un neauglīgajai, novārtā pamestajai zemei, kas drīz saņēma veldzi un kļuva par auglīgu dārzu ar lapojošu zaļumu un ienākušos pārtiku barībai.

Tad saimnieks atkal aizgāja  kalnos un staigāja tur, kur kādreiz bija viņa bambusu mežs un kur tagad bija viņa koku kapsēta. Kā mazas astītes spraucamies no gruvešiem viņš ieraudzīja jaunus dzinumus tiecamies ārā no zemes. Un viņš smaidīja.

Lietošanas pamācība

Reiz kādam bērnam uzdāvināja zīmuļus un papīru. Bet šis bērns nezināja, ko ar to iesākt! Zīmuļi nebija garšīgi, un papīrs nebija ēdams. Varbūt papīru varēs salocīt kā cepuri? Nē, vējš to aizpūta tuvēja peļķē. Sanāca laiviņa! Bet arī tur, ūdenī, tā drīz samirka un nogrima. Varbūt zīmuļus varēs izmantot kā zobenu? Nē, arī tam tie nebija pietiekoši lieli, asi un stipri. "Kam tad tie zīmuļi un papīri ir domāti?", viņš jautāja. Tad kāds labs draugs pateica, ka zīmuļi un papīrs ir domāti kaut kam vairāk, nekā tikai ēst, ģērbties un kauties. Tie ir domāti vārdiem un bildēm, ko var uzrakstīt un uzzīmēt. Papīrs un zīmuļi nav nekas sevišķs, taču ar tiem var attēlot lielas lietas. Pat tik lielas lietas kā draudzība, mīlestība, kā koki, mājas, saulīte, mākoņi, debesis... Ar tiem var attēlot un uzrakstīt visu - gan labu, gan ļaunu.

Mēs dzīvē lietojam dažādas lietas, taču tas, kā mēs tās lietojam, nosaka šo lietu vērtību. Arī mūsu dzīves var izmantot tikai, lai ēstu, ģērbtos vai kautos, vai arī var piepildīt ar kaut ko vairāk, kā traukus, ieliekot tur kaut ko vērtīgu. Arī apustulis Pāvils Bībelē rakstīja, ka mūsu dzīves ir kā trauki ar dažādu saturu. Ar labu un ļaunu. Bet viņš aicināja, lai mēs piepildām savas dzīves ar labo, tikai labo: "Lielā namā nav tikai zelta un sudraba trauki, bet arī koka un māla, un vieni domāti cēlam nolūkam, citi- necēlam. Ja nu kāds sevi ir attīrījis no nešķīstā, tad viņš būs svētīts trauks, kas paredzēts cēlam nolūkam, lieti noderīgs saimniekam, sagatavots jebkuram labam darbam." (2.Timotejam 2:20,21)

Atklājums

Psalmu grāmatā Bībelē (to var atrast, iespraužot pirksta nagu cieši aizvērtai grāmatas augšējai maliņai tieši pa vidu), 119. nodaļā 27.pants stāsta par cilvēka sarunu ar Dievu, ceļā uz jaunām zināšanām un atklājumiem: "Liec man saprast Tavu likumu noteiktos ceļus, tad es pārdomāšu Tavus brīnumus!" 

Kad izcilais zinātnieks Alberts Einšteins bija 4-5 gadu vecs zēns, viņš pirmo reizi ieraudzīja kompasu, par ko ļoti brīnījās. Šis vērīgais un domīgais zēns apbrīnoja, kā kompasa adatiņa šaudās šurpu turpu, tomēr ne bez kādas jēgas, bet ar saviem noteikumiem... Viņš saprata, ka aiz tā visa jābūt kaut kam -  kādam noslēpumam, kaut kādam lielākam spēkam. Vēlāk Einšteina lielie atklājumi fizikā esot sākušies ar vārdiem: "Es tikai gribēju zināt, kā Dievs visam tam liek darboties."

Vēlāk dzīvē viņš atklāja kādu formulu, ko cilvēki nosauc pa burtiem E=mc², bet tie tomēr nav tikai burti - ar tiem Einšteins ir izteicis to, ko sapratis - tā Dievs vada un sakārto visas pasaules lielās lietas - spēku, masu un paātrinājumu. Kodolfiziķi apstiprināja Einšteina saprasto formulu, bet šīs zināšanas diemžēl netika izmantotas tikai labiem mērķiem, un šis atklājums tika izmantots, radot tādus ieročus, ar ko cilvēks var iznīcināt.. pats sevi, savus ienaidniekus, pilnīgi visu, veselas pilsētas, apgabalus, valstis...

Mēs arī varam piedzīvot, ka kaut kas mūs aizrauj un nodarbina visu mūsu interesi. Vai nu kāds jautājums, kas ilgi licis domāt, pēkšņi tiek atbildēts, top skaidrs un saprotams, vai pēkšņi izdodas sagriezt rubika-kubu tāpat, kā tas izskatījās sākumā... Tādi brīži dzīvē ir mūsu katra lielo atklājumu brīži. Es ticu, ka tādos brīžos mums pieskaras Dieva Gars un atklāj Visuma noslēpumus, pačukstot kaut ko no Dieva brīnumiem.

Tikai svarīgi jautāt: "Ko es ar to gribu sasniegt - labu vai ļaunu?"

Noslēgumā jūsu atklājēja priekam - mīkla par diviem riteņbraucējiem. Apskatiet šo senā bērnu žurnāla lappusi paši!

Mazais ugunsdzēsējs

Divdesmitsešgadīgā māte raudzījās uz dēlu, kuram bija jāmirst....ar leikēmiju beigu stadijā. Lai gan viņas sirds bija noskumusi, taču viņai bija arī kāda cieša apņemšanās. Kā visi vecāki, viņa vēlējās, lai viņas dēls izaugtu liels un piepildītu savus sapņus. Tagad tas vairs nebija iespējams. Sapņus bija apsteigusi slimība. Tomēr māte joprojām gribēja, lai piepildās viņas dēla sapņi.

Viņa saņēma dēla roku un jautāja: "Bopsij, vai tu esi kādreiz padomājis par to, kas tu vēlētos būt, kad izaugsi liels? Vai tu kādreiz esi sapņojis par to, ko gribētu darīt ar savu dzīvi?"

"Mammu, es vienmēr esmu gribējis kļūt par ugunsdzēsēju..."

Māte pasmaidīja un teica: "Pamēģināsim piepildīt tavu vēlēšanos." Tajā pašā dienā viņa devās uz vietējo Ugunsdzēsības departamentu Arizonas štata Fēniksā un tur iepazinās ar ugunsdzēsēju Bobu, kura sirds bija tikpat diža ka Fēnikss. Viņa pastāstīja par sava dēla pēdējo vēlēšanos un lūdza, vai viņas sešgadīgajam dēlam nebūtu iespējams pavizināties apkārt kvartālam ugunsdzēsēju mašīnā.

Ugunsdzēsējs Bobs teica: "Ziniet, mēs varam izdarīt ko labāku. Ja trešdienas rītā septiņos jūsu dēls var būt gatavs, tad mēs viņu uz visu dienu padarīsim par goda ugunsdzēsēju. Viņš varēs ierasties ugunsdzēsēju stacijā, ēst kopā ar mums, doties uz visiem izsaukumiem no visiem deviņiem depo! Un tad, ja jūs mums iedosiet viņa izmērus, mēs liksim pašūt viņam īstu ugunsdzēsēja formu, pagatavot arī īstu cepuri, nevis rotaļlietu, ar Fēniksas pilsētas ugunsdzēsības departamenta emblēmu, dzeltenu lietusmēteli, kādus mēs visi valkājam un gumijas zābakus."

Pēc trim dienām ugunsdzēsējs Bobs piebrauca pēc Bopsija, kas jau bija tērpies savā ugunsdzēsēja formā, un pavadīja viņu no slimnīcas gultas uz āķiem un trepēm ekipētu mašīnu, kas viņu jau gaidīja. Bopsiju iesēdināja mašīnā. un viņš palīdzēja to stūrēt atpakaļ uz ugunsdzēsēju staciju. Viņš jutās kā debesīs.

Tajā dienā Feniksā bija trīs ugunsdzēsēju izsaukumi un Bopsijs devās uz visiem trim. Viņš izvizinājās dažādās ugunsdzēsēju mašīnās, mediķu furgonā un pat ugunsdzēsēju šefa automašīnā. Vietējo ziņu programmas uzņemšanas grupa viņu iemūžināja videolentē.

Tas, ka bija piepildījies viņa sapnis, kā arī mīlestība un uzmanība, kas viņu ieskāva, tik dziļi aizkustināja Bopsiju, ka viņš nodzīvoja trīs mēnešus ilgāk, nekā bija paredzējuši ārsti.

Kādu nakti, kad zēna dzīvība sāka strauji dzist, virsmāsa, kas piekrita uzskatam, ka nevienam nav jāmirst vienatnē, zvanīja zēna ģimenes locekļiem. Tad viņa atcerējās to dienu, kuru Bopsijs pavadīja pie ugunsdzēsējiem, un piezvanīja ugunsdzēsēju šefam ar lūgumu, vai nebūtu iespējams atsūtīt uz hospitāli kādu ugunsdzēsēju formas tērpā, lai tas būtu kopā ar Bopsiju. Šefs atbildēja: "Mēs izdarīsim ko labāku. Mēs būsim tur pēc piecām minūtēm. Vai jūs nevarētu man izdarīt pakalpojumu? Kad jūs dzirdēsiet sirēnas kaucam un prožektorus zibsnījam, paziņojiet saziņas sistēmā, ka tas nav ugunsgrēks. Ka tas ir tikai ugunsdzēsības departaments, kas vēl reizi vēlas apciemot vienu no saviem izcilākajiem biedriem. Un lūdzu, atveriet viņa istabas logu! Paldies!"

Pēc piecām minūtēm pie hospitāļa piebrauca mašīna ar āķiem un kāpnēm, izstūma kāpnes līdz Bopsija logam trešajā stāvā un četrpadsmit ugunsdzēsēji un divas ugunsdzēsējas ierāpās Bopsija istabā. Ar viņa mātes atļauju viņi apskāva zēnu, turēja to rokās un stāstīja, cik ļoti viņu mīl. 

Elpai jau dziestot, Bopsijs palūkojās uz ugunsdzēsēju šefu un teica: "Šef, vai tagad es tik tiešām esmu ugunsdzēsējs?"

"Tas tu esi, Bopsij," šefs apstiprināja.

Pēc šiem vārdiem Bopsijs pasmaidīja un aizmiga.

Vissirsnīgākie sveicieni māmiņām, ar kā gādību mūsu sapņi piepildās un caur ko plūst bagāts un īsts mierinājums, māmiņdienā!

Stāsts: http://www.childrensministry.org

Foto: www.robpanacci.com

Haute Couture vai Prêt-à-Porter

Dizaina komanda ieslīdēja savās vietās sēžu zālē, atsvaidzinoties ar minerālūdeni, pirms apsēsties pie lielā sarkankoka galda. Visi atvēra savus piezīmjdatorus un viens otram pasniedza savas skices. Viegli audumi viļņojās viens otram pāri galda  vidū vieglā vēja pūsmā, līdzīgi ziedlapiņām pļavā.
"Tātad," teica Gabriela, šis ir viens no neparastākajiem mūsu projektiem,  ar kādu vien es līdz šim esmu sastapusies savā darbā D'Angelis aģentūrā. Mēs esam priecīgi, ka mūsu Klients ir kopā ar mums šodien, kad mēs apspriedīsim savas idejas. Palūkojamies vēlreiz uz Viņa pasūtījumu, lai to atsvaidzinātu mūsu prātos." Kamēr Gabriela runāja, katra  projekta norāde automātiski parādījās uz ekrāna.

Dizaina apraksts: nevainības apģērbs
Galvenās īpašības:

• Pieticīgs un pievilcīgs
• Izturīgs
• Piemērots kustībām
• Praktiski noderīgs dārzkopībā un rūpēs par dzīvniekiem
• Piemērots  nēsāšanai gan sievietēm, gan vīriešiem
• Viegli kopjams

"Sariel, vai jūs vēlētos sākt ar savu piedāvājumu?" Attēls parādījās uz ekrāna.
"Esmu paredzējis pagarinātu šortus, gaiši brūnus kā Safari un kreklu viegli lejup paplatinātā A siluetā. Tie izgatavoti no linu auduma, viegli apdiluša uz akmens, iegūstot mīkstu, gludu un praktisku materiālu āra darbiem. Tiem piemērotas arī šīs plašās kabatas augļu un sēklu vākšanai."
"Lieliska ideja, Sariel! Un tava ideja, Džoel?"
"Esmu paredzējis līdzīgu apģērbu kopumā. Tas ir ar īsām piedurknēm, garumā līdz pus lielam, brīvi krītošs. Dārza traipi vienkārši pazūd uz zaļā kamuflāžas krāsās ieturētā kokvilnas auduma. Jūs to varam kombinēt ar svaigiem aksesuāriem, ziediem, ievietojot to kātus šajos atvērumos ap kakla izgriezumu."
"Paldies, Džoel, ļoti radoši."
Klients lēni piecēlās. "Paldies! Jūs esiet izveidojuši pārsteidzošus dizainus tērpiem, kas labi noderētu jaunajā dārzā. Bet man tieši šajā brīdī radās  kāda ideja."
Visu acis pagriezās uz Klientu mīlošā apbrīnā. Nebija nekāda pamata vilšanas sajūtai vai konkurences saspīlējumam. Viņi  visi strādāja harmonijā, ar vienojoša mērķa sajūtu.
"Es zinu, ko viņi varētu valkāt. Tas ir ideāls risinājums." Viņš pieklusa. " Viņiem jānēsā tādu pašu apģērbu, kādu valkāju Es."

"Jums jāatmet vecais ..un jāatjaunojas savā sirds prātā ..un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā." /Efez.4:21-24/


Karenas Holfordas ideja

Ceturtdaļdolāra Bībele

Pirms vairākiem gadiem kāds mācītājs pārcēlās uz Hjūstonu Teksasā. Dažas nedēļas pēc ierašanās viņam bija iespēja braukt ar pilsētas autobusu no savas mājas uz pilsētas centru. Kad viņš apsēdās savā vietā autobusā, viņš atklāja, ka vadītājs, pārdodot biļeti, nejauši bija iedevis ceturtdaļu dolāra, tas ir, divdesmit piecus centus, vairāk atlikuma, nekā vajadzīgs, tā kā izmainītās sīknaudas bija ļoti daudz.

"Kā man tagad darīt," domāja mācītājs, "protams, labāk būtu šo ceturtdaļu tūlīt atdot atpakaļ. Protams, nebūtu pareizi to paturēt." Un tad viņš sev teica: "Ak, kādi nieki! Par to vienkārši jāaizmirst, tas taču ir tikai viens ceturtdaļdolārs! Kāpēc gan lai es uztrauktos par šo mazo summu? Tāpat jau autobusu uzņēmums ar saviem braukšanas tarifiem nopelna pārāk daudz uz braucēju rēķina. Viņi jau nu nekad kaut ko tādu garām nelaistu. Pieņemšu šo kā dāvanu no Dieva, un viss, lai nu paliek, viss."

Kad bija klāt mācītāja pietura, viņš piecēlās un spraucās uz durvīm, un tad pēdējā brīdī pasniedza ceturtdaļu šoferim un teica: "Lūk, jūs man iedevāt pārāk daudz atlikuma!"

Vadītājs ar smaidu sejā pamāja un uzjautāja: "Vai jūs esat jaunais mācītājs pilsētā? Esmu nolēmis kaut kad tuvākā laikā aiziet uz kādu dievkalpojumu pie jums. Es tikai gribēju redzēt, ko jūs varētu darīt, ja es iedodu jums pārāk daudz atlikuma."

Kad mūsu draugs mācītājs izkāpa no autobusa, viņam radās ļoti liela nepieciešamība atbalstīties pret laternas stabu. Un tur stāvēdams, mācītājs teica: "Dievs, es tikko gandrīz pārdevu Tavu Dēlu... par ceturtdaļdolāru."

Dažreiz mūsu rīcība ir vienīgā Bībele, ko kādi cilvēki mums līdzās var lasīt.

Augšāmcelšanās

Džonija Eriksone Tada (Joni Eareckson Tada) dalās ar savu stāstu: 17 gadu vecumā viņa lēca upē peldēties un lauza sprandu. No tā laika viņa ir paralizēta no kakla lejup un sēd ratiņkrēslā. Kādu reizi, piedaloties jauniešu lūgšanu sanāksmē, pēc vadītāja uzaicinājuma: "Tagad lūgsim Dievu. Un nevis tikai lūgsim, bet pazemosimies uz ceļiem Dieva priekšā", kad visi viņai apkārt nometas uz ceļiem, viņa, protams, to nespēja. Pirms negadījuma, protams, viņa bija to darījusi, bet nepievērsusi tam lielu uzmanību. Un tad pēkšņi, sēžot šīs lūgšanas laikā, viņai tas ienāca prātā. "Man nekad nebūs iespējams pazemoties Dieva priekšā uz ceļiem..." Un viņa sāka raudāt. Cauri šīm asarām, kas plūda un plūda, domājot par nepiepildītajiem sapņiem un neīstenotajām ilgam, viņa pēkšņi iedomājās Augšāmcelšanos. Un tad viņa sev teica: "Pirms vēl Debesu Valstības svinības sākas, pirms Jēra kāzu mielasta iesākuma, pirmā lieta, ko es izdarīšu pēc Augšāmcelšanās ar savām jaunajām kājām, es nometīšos zemē uz maniem atjaunotajiem ceļiem un pateikšos Jēzum par manu atjaunoto ķermeni. Un tad es Viņam dejošu."

Viņa raksta: "Jūs nevarat iedomāties to cerību, kādu Augšāmcelšanās dod cilvēkam ar muguras smadzeņu traumu." Vai varam aptvert, kādu cerību Augšāmcelšanās sniedz cilvēkam, kam ir psihiska rakstura problēmas? Ja jūs salaužat roku, tad pēc pāris mēnešiem jums kļūs labāk, vai nu līkāk vai taisnāk, bet labāk noteikti. Bet ja jūs zināt, ka nekad līdz pat Augšāmcelšanai jūsos nevarēs atjaunoties ļauna audzēja izrautie robi, ka tādi cilvēciskas bezpalīdzības pavadīti paliks insulta postījumi, kāda tā ir cerība, ka Jēzus dāvinās jums Augšāmcelšanos!

Kristietība ir vienīgā reliģija, kas apsola jums jaunu ķermeni. Evaņģēliji dot milzu cerību cilvēkiem, kas cieš. Kādu dienu Augšāmcelšanās aprīs sāpes un ciešanas!

Tavs stāsts, kam tu ej cauri šodien, nav vienīgais stāsts Universā. Ir kāds lielāks stāsts, kas notiek Visumā šodien. Un man šodien tas ir stāsts par tik lielu cerību, kā raksta apustulis Pāvils 1.vēstulē Korintiešiem 15.nodaļā 54.pantā "Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!"

Foto un stāsts (adaptēts) no http://www.joniandfriends.org/

Nekad jau nevar zināt!

Kādai manai darba kolēģei viss ir tā ļoti labi. Labs vīrs. Divi jauki bērni, daudz draugu, lieliska vieta darbā un arī labas izredzes nākotnē. Kolēģi ciena un mīl. Skaists dzīvoklis, laba mašīna. Mežs pie ezera mājvietas tuvumā  un labas iemaņas visādos sporta veidos. Izcila veselība un ķermenis labākajā formā kā agrā jaunībā. Tā ir sieviete, kurai nav nekādu vajadzību. Ja nu mazliet vairāk līdzsvara, pusmūžā pilnīgi no jauna apgūstot braukšanu ar sniega dēli.

Es par viņu lūdzu Dievu. Kādu dienu mēs devāmies komandējumā. Divas skolotājas kopā autobusā. Divas kopā tramvajā. Divas skolotājas seminārā, koncertā, pusdienojot blakus, un lielveikalā, nopērkot kaut ko. Mēs daudz runājām. Patiesību sakot, runāja viņa. Es biju lūgusi Dievam iespēju kaut ko pateikt par garīgām lietām. Tāda iespēja neradās... Tad atkal divas skolotājas tramvajā, divas skolotājas autobusā, un mēs jau gandrīz esam atpakaļ mājās. Un tad šoferis Trapenē pavēsta: "Sakarā ar to, ka aizsalis bagāžas nodalījums, mēs te pakavēsimies mazliet ilgāk, nu nezinu, varbūt divdesmit minūtes, varbūt piecpadsmit.” Viņa turpināja runāt. Es turpināju klausīties un smaidīt. Es jutu nelielu vilšanos no vienas puses un tādu sažņaugušos sajūtu pakrūtē no otras puses, jo man it kā nebija nekādu izredžu. Droši vien pārāk koncentrējos uz to brīdi, kad būs īstais brīdis. Kad viņa pabeidza aprakstīt kādu savas dzīves jomu, es teicu: „Izklausās, ka tev dzīvē viss ir labākajā kārtībā.” „Zini,” viņa noteica, „man tikai nedod mieru tā reliģijas būšana.” Tad viņa kādu brīdi runāja par to. Es jau atkal neko daudz neteicu, smaidīju un  klausījos.

Nekad nevar zināt, kas ar cilvēkiem notiek, vai ne? Un nekad nevar zināt, ko tobrīd dara Dievs!