Akmens smilšu kastē

Kāds mazs zēns vadīja svētdienas pēcpusdienu spēlējoties smilšu kastē. Viņam līdzi bija kaste ar mašīnām, plastmasas spainītis un spīdīga, sarkana lāpstiņa. Laikā, kad viņš taisīja tuneļus un ceļus smiltīs, viņš atklāja lielu akmeni tieši smilšu kastes vidū. Viņš apraka apkārt tam bedri, padomāja, vai neieliet grāvītī ūdeni, bet tad nolēma izdabūt lielo akmeni ārā no bedres. Nedaudz pamocījies, viņš stūma akmeni pāri smilšu kastei, izmantojot savas kājas. Viņš bija pavisam mazs puika un akmens bija ļoti liels, un zēnam ne prātā neienāca starpība starp tikko uzvilktām biksēm un tādām, kas būtu šļūkušas pa smilšu kasti līdzīgi mazam asfalta rullim.

Kad akmens bija aizstumts līdz smilšu kastes malai, viņš atklāja, ka nespēj to dabūt pāri smilšu kastes malai. Zēns stūma, grūda, cēla, bet tikko likās, ka tūlīt jau būs izdevies, lielais akmens atkrita atpakaļ smilšu kastē. Mazais zēns nepadevās, viņš atkal mocījās, stūma, grūda, cēla, bet vienīgais, ko viņš izdarīja - savainoja savus mazos pirkstiņus, kad akmens uzkrita uz tiem. Tagad viņš sēdēja ar asaru pilnam acīm.

Visu laiku zēna tētis uz visu to noskatījās pa virtuves logu. Brīdī, kad zēns sabruka asarās, liela ēna pārgāja pāri smilšu kastei. Tas bija mazā zēna tētis. Tētis jautāja: "Dēls, kāpēc tu neizmanto visu spēku, kas tev ir pieejams?"

Noskumis un ar asarām acīs zēns atbildēja: "Bet es izmantoju, tēti! Es izmantoju visu spēku, kas man bija!"

"Nē, dēls," tētis mierīgi izlaboja. "Tu neizmantoji visu spēku, kas tev bija pieejams. Tu nepasauci mani un nepajautāji man palīdzību."

Tajā brīdī tētis pieliecās, pacēla akmeni un izcēla no smilšu kastes.

Manā dzīvē arī ir akmeņi, ko vajadzētu izcelt. Tad es atklāju, ka man nav tas, kas vajadzīgs, lai tos paceltu. Es mocos, stumju, pūšu, grūžu...

Ir Kāds, kurš vienmēr gatavs nākt palīgā un pacelt akmeni. Kāds vīrs senatnē, kad bija novērojis līdzīgus "akmeņus" savā dzīvē un arī Kādu, kurš tos paceļ, iedeva visa piemiņai vārdu:

 "Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp (..un..), viņš nosauca to vārdā Eben-Ezera un sacīja: "Līdz šejienei Tas Kungs mums ir palīdzējis." /1Sam 7:12/

Viss - uz labu

Kādam karalim bija uzticams padomnieks, kas kopā ar viņu devās dažādās dēkās, dalījās visos priekos un bēdās. Reiz karalis ar savu padomnieku devās medībās. Tēmējot ar bultu medījumam, karalim samisējās, un loka stiegra norāva viņam mazo pirkstiņu. Visi sāka žēlot karali, tikai padomnieks sacīja: "Neuztraucies, pavēlniek! Viss, kas notiek, notiek uz labu!"

Karalis ļoti apvainojās: "Tu tik ilgus gadus man kalpo, bet izrādās, tevī nav ne drusciņas žēlsirdības! Tu mani īstenībā nemaz nemīli! Prom uz cietumu pie maizes un ūdens!"

Pagāja pieci gadi. Karalis atkal devās medībās. Viņš nejauši ieklīda svešā mežā. Tur viņu sagrāba mežoņi un grasījās apēst. Kad karalis jau bija iebāzts katlā un uguns apakšā uzkurta, viens no mežoņiem pamanīja, ka gaidāmajai maltītei nav mazā pirkstiņa. "Šausmas! Mēs taču nevaram ēst tādu nepareizu medījumu, mums vēl pielips viņa bezpirkstu slimība!" mežonis sauca un visus brīdināja. Karalis tika žigli izzvejots no katla un patriekts prom no mežoņu apmetnes.

Atgriezies pilī, karalis uzreiz devās uz cietumu pie sava padomnieka. "Piedod man!" viņš lūdza. "Toreiz es nesapratu tavus vārdus. bet tagad man ir skaidrs, ko tu domāji!"

"Nekas, manu pavēlniek," atbildēja padomnieks. "Viss, kas notiek, notiek uz labu."

"Kā tu tā vari teikt, ja piecus gadus esi bez vainas turēts cietumā?" karalis uztraucās.

"Redzi, ja es nebūtu kritis nežēlastībā, tad noteikti būtu gājis tev līdzi medībās," padomnieks paskaidroja. "Bet man taču ir visi desmit pirksti!" /Art of Living/