Ja nu tā gadītos, ka tu būtu nepilngadīgais, kuram jāprot nosaukt sava senča vārds un arī darba vieta (ja nu sanāk kādas ziepes), tad es tev jautātu, kuru no saviem senčiem tu redzi mājās mazāk? Jeb kurš pie jums ir tas ļoti aizņemtais?
Tie, kam esmu to jau jautājusi, atbild ļoti divējādā vienprātībā – mamma!.... tētis!..... mamma!.... tētis..... tētis.... mamma... laikam.... abi divi...
Ja nu tā gadītos, ka tu būtu kāds pilngadīgais, kuram ir sava darba vieta un sava ļoti lielā aizņemtība, tad vari iztēloties sevi šajā stāstā.... tāpēc arī stāstu par sevi...
Reiz atnāca mamma mājās atkal jau vēlu, nogurusi un aizkaitināta, un pie durvīm gaidot atrada savu piecgadīgo puisēnu.
Mammu, es gribu kaut ko uzprasīt!
Jā, protams, saki vien, atbildēja mamma.
Mammu, cik daudz naudas tev maksā darbā par vienu stundu?
Tā nu nepavisam nav tava daļa. Kā tu to iedomājies, pajautāt šitā? sarauca pieri mamma.
Nu es tikai gribu zināt. Nu lūdzu, nu pasaki, cik tev maksā par vienu stundu, mazais tincināja.
Nu, ja tu gribi zināt, man maksā 20 latus stundā (Tas nu gan vispār ir viens labs darbs, kur tā maksā, es te tā parēķinu, ka tas būtu izdevīgs arī man).
Āā, saka puišelis, paskatījās augšup ļoti nevainīgi un jautāja: Mammu, vai varu aizņemties 10 latus?
Tas nu gan ir par daudz.
Ja vienīgā lieta, kas tevi interesē, ir, cik man ir naudas, lai tu varētu aizņemties un nopirkt kārtējo muļķīgo lietu vai vēl kaut ko nesaprotamu, tad tev jāiet uz savu istabu un jākāpj gultā. Un padomā, cik tu esi savtīgs. Es tik ilgi strādāju, smagas stundas katru dienu, un tu domā tikai par visiem saviem niekiem.
Mazais zēns paklausīgi devās uz savu istabu un aizvēra durvis. Mamma izkravāja iepirkumu somu un vēl arvien vairāk uzvilkās par mazā zēna jautājumiem. Kas par dūšu prasīt, cik nopelnu, un tad vēl aizņemties!
Pēc kādas stundas vai vairāk, mamma mazliet nomierinājās (īstenībā paēda, bet ja tev ir stiprs gribasspēks, tad vari to izlaist), un sāka domāt, ka bija gan mazliet tā paskarbāk atbildējusi savam dēlam. Varbūt viņam kaut kas tiešām svarīgs ir jānopērk par šiem 10 latiem. Bez tam jau viņš nejautā naudu pārāk bieži. Un vispār šī ir pirmā reize. Mamma devās uz puikas istabu un atvēra durvis.
Vai tu guli, dēliņ? viņa jautāja.
Nē, mammu, es vēl esmu augšā, atbildēja maza balstiņa.
Nu, es tā padomāju. Varbūt es biju pārāk barga pret tevi te iepriekš, teica mamma, man bija gara diena, un visa pukošanās tika tev. Te būs tie desmit lati, ko jautāji.
Mazais zēns apsēdās taisni spilvenos, acis staroja.
Ai, paldies, mammīt! Tad paracies zem spilveniem, viņš izvilka citas saņurcītas naudas zīmes. Mamma, vērodama, ko puika dara, atkal sāka skaisties. Zēns izgludināja divus pieclatniekus, lēni skaitīja un paskatījās uz mammu.
Nu kāpēc tad tev vēl vajag naudu, ja tev jau tā ir?
Tāpēc, ka man nepietika, bet tagad man pietiek, atbildēja zēns. Mammu, man tagad ir 20 lati. Vai es varu nopirkt stundu tava laika?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru