Kad man bija četri gadi, manā bērnudārza grupiņā mēs veidojām papīra putnus. Tie bija tādi skaisti, balti, ar brīnišķīgiem spārniem. Man gadījās kļūme - spārnus pielīmēju otrādi... Jutos kā īsta neveiksminiece, un lai mazliet uzlabotu to, kā jutos, starpbrīdī piegāju pie grupiņas biedrenes putna, kas skaists, ar pareiziem spārniem sēdēja uz viņas galdiņa, un tad es to...saplēsu. Labāk nekļuva. Un mēģinot kaut ko darīt ar nu jau neciešamo situāciju, gāju tālāk un saplēsu vēl vienu. Tajā starpbrīdī es saplēsu 40 putnus, un kad ienāca audzinātāja, tur es stāvēju, milzīga saplēstu papīru kalna vidū. Tad viņa jautāja, balss bija stingra, un es sajutos vēl sliktāk: "Kas te notiek?" Sāku raudāt, centos kaut ko paskaidrot, bet viņa nekādā ziņā nebija pielaidīgā un žēlīgā skolotāja. Un tā es gāju mājās ar uzdevumu izgatavot un atnest četrdesmit papīra putnus.
Bet mājās, kamēr divas nedēļas es līmēju putnus, man visu laiku blakus sēdēja mana mamma. Un tad es pirmo reizi sapratu, ko nozīmē, ka kāds tevi mīl, neskatoties uz to, ko tu esi izdarījis. Viņa bija ar mani, palīdzēja man un nolīdzināja nelaimi.
Tas nav mans piedzīvojums. To jūs varat dzirdēt atstāstītu kādā dievkalpojumā. Es neesmu gājusi bērnudārzā, papīra putnus sāku taisīt tagad, kad jau esmu liela.
Bet arī man personīgi ir kāds piedzīvojums. Man šķiet, vēl sāpīgāks. Nezinu, cik man bija gadu, un tagad domāju, ka nezinu, kas man bija uznācis... Bērnībā slimojot uzturējos savu vecāku guļamistabā, un tur aiz skapja lielajām durvīm atradās manu vecāku foto albumi. Man bija daudz laika vienatnē, un man ārkārtīgi patīk dažādi papīra iesējumi. Kas mani pazīst, tie zina, ka ieraugot skaistus vāciņus, blociņus un grāmatas, man burtiski "niez nagi". Viens no albumiem bija absolūti brīnišķīgs. Mana tēta skolas laika albums. Man ļoti patika tā iesējums, vāki, smalkais zīdpapīrs starp biezajam lapām. Tad es nolēmu, ka tas var būt mans albums. Bet kā tad nu albums priekš manis ar nepazīstamu cilvēku - mana tēta klases biedru un skolas gaitu līdzinieku - fotogrāfijām! Tur bija mans tētis volejbola spēlē, mans tētis augstlēkšanā, mans tētis uz apbalvošanas pjedestāla. Viņš bija sportists. Viņš jau nu vēl nekas, bet visādi sveši cilvēki viņam blakus bija albumā gluži lieki. Tā nu es uzņēmos lielu uzdevumu - iztīrīt to, kas, manuprāt, brīnišķīgajā albumā ir gluži lieks un noiets etaps. Sāku izņemt fotogrāfijas. Tām noplīsa stūri, jo tie nebija tie caurspīdīgie pārvalciņi, kas apklātu katru bildīti. Arī uz albuma lapām palika pēdas, jo bija pielīmēti stūrīši, bet bildes bija... izņemtas, kā apgrauztas, saplīsušas, pilnīgi iznīcinātas...
Es dabūju brāzienu, jā.
Bet kaut vēl tagad šis albums stāv tukšs kā piemineklis, arī es uzzināju, kā tas ir, kad kāds zina par tevi visu - arī to, kā tu iznīcini viņa atmiņas vai lietas, bet tomēr...mīl tevi! Visu dzīvi man neviens šo nav pieminējis, bet vienmēr ir bijuši blakus, parādot pilnīgu bez noteikumu mīlestību.
Tā mūs mīl Dievs. Tādi man šķiet Psalmu vārdi : "Mūsu dvēsele ir izglābta kā putns no mednieka tīkliem; pārrauti ir tīklu valgi, un mēs esam glābti!" (124:7) Es neko nevarētu izdarīt, lai liktu Dievam mani mīlēt mazāk. Un es nespēju neko darīt, lai mani kāds iemīlētu vairāk.
