Skaistās rokas

Jauna māmiņa nolika gulēt savu mazo meitenīti. “Es tikai uz minūti ieskriešu pie kaimiņiem,” viņa domāja pie sevis. “Man nav bijis laika ar viņiem parunāt jau tik ilgi.”  Bet, kamēr viņa un kaimiņi pļāpāja, tālumā atskanēja pilsētas ugunsgrēka trauksme. "Neuztraucies," teica kaimiņš. "Visticamāk tas ir tikai zāles ugunsgrēks, to šajā gadalaikā ir tik daudz. Es esmu pārliecināts, ka tas nav mums tuvumā."

“Bet, paklau," teica māte. "Man liekas, ka es dzirdu ugunsdzēsēju mašīnu tuvojamies. Un arī cilvēki kaut kur satraukti steidzas...” Nesakot neko vairāk, viņa metās uz ielas, un iejuka cilvēku drūzmā. Un tad viņa ieraudzīja to. Viņas māja dega! Dūmi un liesmas jau šaudījās gar jumtu.

 "Mana mazulīte!" viņa iesaucās izmisumā.

Viņa izlauzās cauri pūlim, bet tad ugunsdzēsējs viņu apturēja un sauca: "Jūs nevarat iet tur! Jūs sadegsiet!" Bet māmiņa kliedza: "Ļaujiet man iet! Ļaujiet man iet!", un tad viņa izlauzās brīvībā un metās liesmu pārņemtajā mājā. Viņa zināja precīzi, kur jāiet.  Pasniedzoties cauri dūmiem un liesmām, viņa satvēra savu dārgo bērnu un tad pagriezās, lai dotos ārā. Bet tagad dūmi bija kļuvuši tik biezi, ka bija ļoti grūti redzēt un pat elpot. Gandrīz nokļuvusi galā, viņa sašūpojās un krita, un droši vien nebūtu izkļuvusi ārā no mājas, ja ugunsdzēsējs nebūtu satvēris viņu un iznesis. Pie viņas pieskrēja cilvēki, un izrādījās, ka mazā Margarita vispār nebija cietusi, bet mātes rokas gan bija briesmīgi apdedzinātas. Laipni draugi parūpējās par bērnu, kamēr ātrās palīdzības patruļa nogādāja mammu slimnīcā. Ārsti darīja visu iespējamo, bet viņas rokas palika briesmīgi cietušas.

Pēc vairākiem gadiem, kad Margarita bija izaugusi, viņa pēkšņi pamanīja kaut ko, ko nebija pamanījusi agrāk. Viņas mātes rokas bija tik neglītas, ne tādas, kā citu viņas klasesbiedreņu māmiņām – ar smalku manikīru un maigu ādu!  "Kāpēc tavas rokas ir tik neglītas?" viņa jautāja savai mammai reiz, kad viņas bija vienas.

Asaras piepildīja mātes acis, kad viņa atcerējās to šausmu dienu, kad viņas māja dega ar aizmigušo Margaritu, kas neko nezināja par briesmām, iekšpusē.

"Vai es kaut ko pateicu nepareizi?" Margarita jautāja, kad viņa ieraudzīja asaras.

"Nē, manu mīlulīt," atbildēja māte. "Bet man tev jāpastāsta kāds stāsts."

Tad viņa pastāstīja Margaritai par ugunsgrēku. Viņa pastāstīja, kā cilvēki centās atturēt viņu, kā ugunsdzēsējs mēģināja neļaut viņai ieiet mājā, kā viņa cīnījās ar liesmām Margaritu glābjot, kā viņa nokrita pie durvīm, un kā viņas abas tika izglābtas. Tad viņa paslēpa savas rokas, lai Margaritai tās nav jāredz. "Protams, tās ir neglītas, bet es to pilnīgi nemaz nenožēloju," māte klusi teica. "Manuprāt, vienīgā lieta, kas tobrīd bija svarīga, bija izglābt tavu dzīvību." "Ai ,mammu," Margarita šņukstēja: "Tev bija mani jāmīl tik stipri, lai tā darītu! Priekš manis tās ir visskaistākās rokas visā pasaulē!"

Vai jūs zināt, ka ir kādas rokas, kas bija ievainotas par jums? Jēzus rokas.

Karavīri izdzina lielas naglas caur Viņa rokām un kājām, lai es un tu varētu būt izglābti. Pat tad, kad mēs Viņu satiksim Debesu Valstībā, šīs rētas joprojām būs tur. Ja mēs pajautāsim Viņam, Viņš parādīs tās mums. Kad mēs tās redzēsim, tad mēs sapratīsim, cik ļoti Jēzus mūs mīl!

Kur atrodas laime?

Mums liekas, ka tā mums būtu, ja mēs varētu dzīvot, kā tik paši gribam, ja kaut kādas ētiskas un morālas prasības mūs pilnīgi nemaz neierobežotu, ka tā mums būtu tad, ja varētu pavadīt savas dienas svētkos un līksmībā, ja mums būtu tās lietas, kā mums nav, un mēs būtu laimīgi, ja mēs būtu pazīstami, slaveni, un ja iedvestu apkārtējiem varu un uzvarām vainagotu autoritāti...

Bet ,

              -tās nav neticībā un noliegumā.

Voltērs bija viens no visvairāk neticīgākajiem rakstniekiem. Viņš rakstīja: „Es vēlētos, kaut es nekad nebūtu bijis piedzimis.”

              -tās nav priekā.

Lords Bairons dzīvoja dzīvi vienā priekā, tā, kā reti kāds cits darījis. Un pēc tam viņš rakstīja: „Tārpi, rūsa un paģiras ir vienīgās, kas pēc prieka man palikušas.”

              -tās nav naudā.

Džejs Gulds, amerikāņu miljonārs, kam tās bija daudz, pirms savas nāves teica: "Es domāju, ka es esmu visnelaimīgākais cilvēks uz zemes.”

               -tās nav augstā stāvoklī un slavā.

Lordam Bēkonsfīldam no šīm abām lietām tika vairāk nekā tikai sava daļa. Viņš rakstīja: "Mana jaunība bija kļūda, vīra gadi pagāja cīņā,  un tagad vecumā tā visa ir tik ļoti žēl.” (Un varbūt tāpēc viņa vārdā nosauktas tādas košas diezgan, bet mazliet bēdīgas puķes, atraitnītes)

               -tās nav militārā triumfā.

Aleksandrs Lielais bija pasaulē pazīstamākais iekarotājs savā laikā. To visu izdarījis, viņš raudāja, jo viņš teica: „Nav vairāk vietu, ko iekarot.”

                Kur tad laime ir atrodama?

Atbilde ir vienkārša: vienīgi Kristū.

Jēzus teica: „Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.” Jņ 16:22