Kādai manai darba kolēģei viss ir tā ļoti labi. Labs vīrs. Divi jauki bērni, daudz draugu, lieliska vieta darbā un arī labas izredzes nākotnē. Kolēģi ciena un mīl. Skaists dzīvoklis, laba mašīna. Mežs pie ezera mājvietas tuvumā un labas iemaņas visādos sporta veidos. Izcila veselība un ķermenis labākajā formā kā agrā jaunībā. Tā ir sieviete, kurai nav nekādu vajadzību. Ja nu mazliet vairāk līdzsvara, pusmūžā pilnīgi no jauna apgūstot braukšanu ar sniega dēli.
Es par viņu lūdzu Dievu. Kādu dienu mēs devāmies komandējumā. Divas skolotājas kopā autobusā. Divas kopā tramvajā. Divas skolotājas seminārā, koncertā, pusdienojot blakus, un lielveikalā, nopērkot kaut ko. Mēs daudz runājām. Patiesību sakot, runāja viņa. Es biju lūgusi Dievam iespēju kaut ko pateikt par garīgām lietām. Tāda iespēja neradās... Tad atkal divas skolotājas tramvajā, divas skolotājas autobusā, un mēs jau gandrīz esam atpakaļ mājās. Un tad šoferis Trapenē pavēsta: "Sakarā ar to, ka aizsalis bagāžas nodalījums, mēs te pakavēsimies mazliet ilgāk, nu nezinu, varbūt divdesmit minūtes, varbūt piecpadsmit.” Viņa turpināja runāt. Es turpināju klausīties un smaidīt. Es jutu nelielu vilšanos no vienas puses un tādu sažņaugušos sajūtu pakrūtē no otras puses, jo man it kā nebija nekādu izredžu. Droši vien pārāk koncentrējos uz to brīdi, kad būs īstais brīdis. Kad viņa pabeidza aprakstīt kādu savas dzīves jomu, es teicu: „Izklausās, ka tev dzīvē viss ir labākajā kārtībā.” „Zini,” viņa noteica, „man tikai nedod mieru tā reliģijas būšana.” Tad viņa kādu brīdi runāja par to. Es jau atkal neko daudz neteicu, smaidīju un klausījos.
Nekad nevar zināt, kas ar cilvēkiem notiek, vai ne? Un nekad nevar zināt, ko tobrīd dara Dievs!
