Kādam karalim bija uzticams padomnieks, kas kopā ar viņu devās dažādās dēkās, dalījās visos priekos un bēdās. Reiz karalis ar savu padomnieku devās medībās. Tēmējot ar bultu medījumam, karalim samisējās, un loka stiegra norāva viņam mazo pirkstiņu. Visi sāka žēlot karali, tikai padomnieks sacīja: "Neuztraucies, pavēlniek! Viss, kas notiek, notiek uz labu!"
Karalis ļoti apvainojās: "Tu tik ilgus gadus man kalpo, bet izrādās, tevī nav ne drusciņas žēlsirdības! Tu mani īstenībā nemaz nemīli! Prom uz cietumu pie maizes un ūdens!"
Pagāja pieci gadi. Karalis atkal devās medībās. Viņš nejauši ieklīda svešā mežā. Tur viņu sagrāba mežoņi un grasījās apēst. Kad karalis jau bija iebāzts katlā un uguns apakšā uzkurta, viens no mežoņiem pamanīja, ka gaidāmajai maltītei nav mazā pirkstiņa. "Šausmas! Mēs taču nevaram ēst tādu nepareizu medījumu, mums vēl pielips viņa bezpirkstu slimība!" mežonis sauca un visus brīdināja. Karalis tika žigli izzvejots no katla un patriekts prom no mežoņu apmetnes.
Atgriezies pilī, karalis uzreiz devās uz cietumu pie sava padomnieka. "Piedod man!" viņš lūdza. "Toreiz es nesapratu tavus vārdus. bet tagad man ir skaidrs, ko tu domāji!"
"Nekas, manu pavēlniek," atbildēja padomnieks. "Viss, kas notiek, notiek uz labu."
"Kā tu tā vari teikt, ja piecus gadus esi bez vainas turēts cietumā?" karalis uztraucās.
"Redzi, ja es nebūtu kritis nežēlastībā, tad noteikti būtu gājis tev līdzi medībās," padomnieks paskaidroja. "Bet man taču ir visi desmit pirksti!" /Art of Living/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru