Rūdis lūkojās uz sevi spogulī ar lielām šausmām un uztraukumu. Viena lieta bija skaidra. Viņš vairs tiešām nekad nesmaidīs. Ja viņš turēs lūpas sakniebtas, varbūt neviens neko nepamanīs. Bet es esmu aizsteigusies priekšā mūsu stāstam.....
Rūdis bija 11 gadus vecs. Viņš bija laimīgs zēns ar platu smaidu. Tas bija līdz šai dienai. Vēl dažus mirkļus atpakaļ viņš smējās un drasēja apkārt pa māju ar savu brāli, būdams gatavs doties uz skolu. Mamma pasauca, ka kaimiņš kopā ar saviem bērniem jau piebraucis, Rūdis paķēra savu klarneti un savu mugursomu no gultas kājgaļa un skrēja uz kāpnēm. Tikko kā viņš izmetās gar stūri un nošļūca pus kāpnes lejup, viņš nejauši paklupa, un nākamā lieta bija, ka viņš atradās sēžam savu mantu jūklī kāpņu apakšā. Pirmā brīdī šķita, ka nekas slikts nav noticis. Viņam bija nodoms pasargāt klarneti, un kas tad nu var gadīties ar somu ar grāmatām. Dažās vietās smeldza, bet nekas liels nebija sasists.
Tiklīdz viņa brālis Māris pagriezās atpakaļ un paskatījās, viņš briesmīgi iebrēcās, it kā kaut kas būtu Rūdim noplīsis nost, vai Rūdis būtu salauzis kāpnes. Kad Rūdis kaunīgi pasmaidīja, Māra šausmu pilnais skatiens apstājās kā pienaglots brāļa sejai. Tavs zobs! Kas noticis ar tavu zobu!
Aizmirsis par gaidošo kaimiņu mašīnā, Rūdis ieskrēja vannas istabā. Ātri smaidu spogulī nomainīja sejas izteiksme, tāda pati, kā brālim iepriekš. Liels stūris no Rūda priekšējā zoba bija prom un nu viņš izskatījās kā ķirbis, no kā izgriež laternu ar bezzobainu smaidu. Tā viņam būs jāizskatās visu savu turpmāko dzīvi!
Katram ir lietas, kas notiek katra dzīvē negaidot. Dažreiz tās ir priecīgas lietas, dažreiz bailīgas lietas, bet dažreiz šīs lietas ir tādas, ka jākreņķējas un jāzūdās un rokas jālauza!.... Jēzus ir iepriecināts, kad mūsu dzīvē notiek tās priecīgās lietas. Viņš saprot, ka mūs kaut kas biedē vai mēs kreņķējamies. Kad Viņš bija šeit, Viņš stāstīja saviem mācekļiem par lietām, kas biedē cilvēkus un liek tiem zūdīties un bēdāties. Viņš teica, lai nebēdājamies, jo Viņš zina visas lietas un grib par mums rūpēties. Viņš gaida, lai visas raizes un likstas metam uz Viņu. Lai palīdzētu mums saprast, kā Viņš rūpējas par mums, Viņš stāstīja, ka Viņš zina katra cilvēka matu skaitu un zina katru reizi, kad kāds zvirbulēns pieskaras zemei. Nav tādu gadījumu mūsu dzīvē, kuru Jēzus nezinātu un kurai nepalīdzētu tikt cauri.
Kad māmiņa redzēja, kas noticis ar Rūdi, viņa nomierināja viņu un norunāja satikšanos ar zobārstu tik drīz, cik vien iespējams. Rūdim tas likās velkoties kā vesela mūžība, bet beidzot doktors Andersons viņu apskatīja ar savām laipnajam acīm. Dakteris Andersons teica, ka viņam esot vairākas labas ziņas un viena slikta ziņa. Laba ziņa bija tā, ka nolūzusī maliņa nav zobiņam centrā, bet kreisajā pusē. Laba ziņa bija tā, ka dakteris Andersons varot uztaisīt cepuri, ko uzliek zobam, lai to aizsargātu no salūšanas un lai tas izskatītos gluži kā īsts zobs. Laba ziņa bija tā, ka cepures piestiprināšana nemaz neesot sāpīga. Un sliktā ziņa bija, ka cepure ir vairākas reizes jāmaina, kamēr paliekošu cepuri varēs uzlikt, kad Rūdis būs liels. Rūdis nolēma, ka ar to viņš varēs sadzīvot.
Atceries, tu nevari zināt, kas notiks ar tevi šodien, rīt, nākošnedēļ, vai nākošā mēnesī. Bet tu vari vienmēr zināt, ka Jēzus ir ar tevi un vēlas tev palīdzēt, vienalga, kas notiktu! Vai tā arī nav laba ziņa?
Rūdis bija 11 gadus vecs. Viņš bija laimīgs zēns ar platu smaidu. Tas bija līdz šai dienai. Vēl dažus mirkļus atpakaļ viņš smējās un drasēja apkārt pa māju ar savu brāli, būdams gatavs doties uz skolu. Mamma pasauca, ka kaimiņš kopā ar saviem bērniem jau piebraucis, Rūdis paķēra savu klarneti un savu mugursomu no gultas kājgaļa un skrēja uz kāpnēm. Tikko kā viņš izmetās gar stūri un nošļūca pus kāpnes lejup, viņš nejauši paklupa, un nākamā lieta bija, ka viņš atradās sēžam savu mantu jūklī kāpņu apakšā. Pirmā brīdī šķita, ka nekas slikts nav noticis. Viņam bija nodoms pasargāt klarneti, un kas tad nu var gadīties ar somu ar grāmatām. Dažās vietās smeldza, bet nekas liels nebija sasists.
Tiklīdz viņa brālis Māris pagriezās atpakaļ un paskatījās, viņš briesmīgi iebrēcās, it kā kaut kas būtu Rūdim noplīsis nost, vai Rūdis būtu salauzis kāpnes. Kad Rūdis kaunīgi pasmaidīja, Māra šausmu pilnais skatiens apstājās kā pienaglots brāļa sejai. Tavs zobs! Kas noticis ar tavu zobu!
Aizmirsis par gaidošo kaimiņu mašīnā, Rūdis ieskrēja vannas istabā. Ātri smaidu spogulī nomainīja sejas izteiksme, tāda pati, kā brālim iepriekš. Liels stūris no Rūda priekšējā zoba bija prom un nu viņš izskatījās kā ķirbis, no kā izgriež laternu ar bezzobainu smaidu. Tā viņam būs jāizskatās visu savu turpmāko dzīvi!
Katram ir lietas, kas notiek katra dzīvē negaidot. Dažreiz tās ir priecīgas lietas, dažreiz bailīgas lietas, bet dažreiz šīs lietas ir tādas, ka jākreņķējas un jāzūdās un rokas jālauza!.... Jēzus ir iepriecināts, kad mūsu dzīvē notiek tās priecīgās lietas. Viņš saprot, ka mūs kaut kas biedē vai mēs kreņķējamies. Kad Viņš bija šeit, Viņš stāstīja saviem mācekļiem par lietām, kas biedē cilvēkus un liek tiem zūdīties un bēdāties. Viņš teica, lai nebēdājamies, jo Viņš zina visas lietas un grib par mums rūpēties. Viņš gaida, lai visas raizes un likstas metam uz Viņu. Lai palīdzētu mums saprast, kā Viņš rūpējas par mums, Viņš stāstīja, ka Viņš zina katra cilvēka matu skaitu un zina katru reizi, kad kāds zvirbulēns pieskaras zemei. Nav tādu gadījumu mūsu dzīvē, kuru Jēzus nezinātu un kurai nepalīdzētu tikt cauri.
Kad māmiņa redzēja, kas noticis ar Rūdi, viņa nomierināja viņu un norunāja satikšanos ar zobārstu tik drīz, cik vien iespējams. Rūdim tas likās velkoties kā vesela mūžība, bet beidzot doktors Andersons viņu apskatīja ar savām laipnajam acīm. Dakteris Andersons teica, ka viņam esot vairākas labas ziņas un viena slikta ziņa. Laba ziņa bija tā, ka nolūzusī maliņa nav zobiņam centrā, bet kreisajā pusē. Laba ziņa bija tā, ka dakteris Andersons varot uztaisīt cepuri, ko uzliek zobam, lai to aizsargātu no salūšanas un lai tas izskatītos gluži kā īsts zobs. Laba ziņa bija tā, ka cepures piestiprināšana nemaz neesot sāpīga. Un sliktā ziņa bija, ka cepure ir vairākas reizes jāmaina, kamēr paliekošu cepuri varēs uzlikt, kad Rūdis būs liels. Rūdis nolēma, ka ar to viņš varēs sadzīvot.
Atceries, tu nevari zināt, kas notiks ar tevi šodien, rīt, nākošnedēļ, vai nākošā mēnesī. Bet tu vari vienmēr zināt, ka Jēzus ir ar tevi un vēlas tev palīdzēt, vienalga, kas notiktu! Vai tā arī nav laba ziņa?
