Iesāku rakstīt to, par ko domāju....

Dzīvojiet savu dzīvi tā, lai jūsu bērni var teikt saviem bērniem, ka jūs ne tikai stāvējāt par kaut ko brīnišķīgu, bet jūs tā arī darījāt.

Danam Zadrai to gan ir jauki padevies pateikt!...

Es pati tikmēr gan jau ļoti ilgu laiku mācos, kā dzīvot, nevis dzīvoju,

tikai trenējos spēlēt, kā jāspēlē, nevis spēlēju,

tikai lasu un konspektēju, kā jālasa un jākonspektē, nevis saprotu, par ko lasītajā ir runa.

To pašu varētu teikt par citām dzīves jomām – pamēģinu, kā būtu jāgatavo ēst, kā būtu galds jāuzklāj... Nolemju, kā sākšu bērniņus audzināt vai skolēnus izglītot, un tas katru reizi arī iznāk tikai mēģinājums šo vai to darīt.... Vai Tu proti tās lietas, ko dari? Vai Tu nešaubīgi zini, ka vajag tieši tā vai šā?

Vai dzīve tomēr notiek pa īstam? Visu cenšoties paspēt, vai man biežāk dzīve nerit pa ierasto taciņu, un tad jau tikai domās vai vārdos stāvu un krītu par tām lietām, ko uzskatu par brīnišķīgām, bet vai tā arī daru? Vai par to tikai stāvēšanu vai arī darīšanu man ir kaut kāda atbildība?..... Tā priekšā, Kas ir redzējis, kādas izvēles izdaru, kādus ceļus atrodu un kurp nolemju iet....