Reiz kādam bērnam uzdāvināja zīmuļus un papīru. Bet šis bērns nezināja, ko ar to iesākt! Zīmuļi nebija garšīgi, un papīrs nebija ēdams. Varbūt papīru varēs salocīt kā cepuri? Nē, vējš to aizpūta tuvēja peļķē. Sanāca laiviņa! Bet arī tur, ūdenī, tā drīz samirka un nogrima. Varbūt zīmuļus varēs izmantot kā zobenu? Nē, arī tam tie nebija pietiekoši lieli, asi un stipri. "Kam tad tie zīmuļi un papīri ir domāti?", viņš jautāja. Tad kāds labs draugs pateica, ka zīmuļi un papīrs ir domāti kaut kam vairāk, nekā tikai ēst, ģērbties un kauties. Tie ir domāti vārdiem un bildēm, ko var uzrakstīt un uzzīmēt. Papīrs un zīmuļi nav nekas sevišķs, taču ar tiem var attēlot lielas lietas. Pat tik lielas lietas kā draudzība, mīlestība, kā koki, mājas, saulīte, mākoņi, debesis... Ar tiem var attēlot un uzrakstīt visu - gan labu, gan ļaunu.
Mēs dzīvē lietojam dažādas lietas, taču tas, kā mēs tās lietojam, nosaka šo lietu vērtību. Arī mūsu dzīves var izmantot tikai, lai ēstu, ģērbtos vai kautos, vai arī var piepildīt ar kaut ko vairāk, kā traukus, ieliekot tur kaut ko vērtīgu. Arī apustulis Pāvils Bībelē rakstīja, ka mūsu dzīves ir kā trauki ar dažādu saturu. Ar labu un ļaunu. Bet viņš aicināja, lai mēs piepildām savas dzīves ar labo, tikai labo: "Lielā namā nav tikai zelta un sudraba trauki, bet arī koka un māla, un vieni domāti cēlam nolūkam, citi- necēlam. Ja nu kāds sevi ir attīrījis no nešķīstā, tad viņš būs svētīts trauks, kas paredzēts cēlam nolūkam, lieti noderīgs saimniekam, sagatavots jebkuram labam darbam." (2.Timotejam 2:20,21)
