Mums liekas, ka tā mums būtu, ja mēs varētu dzīvot, kā tik paši gribam, ja kaut kādas ētiskas un morālas prasības mūs pilnīgi nemaz neierobežotu, ka tā mums būtu tad, ja varētu pavadīt savas dienas svētkos un līksmībā, ja mums būtu tās lietas, kā mums nav, un mēs būtu laimīgi, ja mēs būtu pazīstami, slaveni, un ja iedvestu apkārtējiem varu un uzvarām vainagotu autoritāti...
Bet , -tās nav neticībā un noliegumā.
Voltērs bija viens no visvairāk neticīgākajiem rakstniekiem. Viņš rakstīja: „Es vēlētos, kaut es nekad nebūtu bijis piedzimis.”
-tās nav priekā.
Lords Bairons dzīvoja dzīvi vienā priekā, tā, kā reti kāds cits darījis. Un pēc tam viņš rakstīja: „Tārpi, rūsa un paģiras ir vienīgās, kas pēc prieka man palikušas.”
-tās nav naudā.
Džejs Gulds, amerikāņu miljonārs, kam tās bija daudz, pirms savas nāves teica: "Es domāju, ka es esmu visnelaimīgākais cilvēks uz zemes.”
-tās nav augstā stāvoklī un slavā.
Lordam Bēkonsfīldam no šīm abām lietām tika vairāk nekā tikai sava daļa. Viņš rakstīja: "Mana jaunība bija kļūda, vīra gadi pagāja cīņā, un tagad vecumā tā visa ir tik ļoti žēl.” (Un varbūt tāpēc viņa vārdā nosauktas tādas košas diezgan, bet mazliet bēdīgas puķes, atraitnītes)
-tās nav militārā triumfā.
Aleksandrs Lielais bija pasaulē pazīstamākais iekarotājs savā laikā. To visu izdarījis, viņš raudāja, jo viņš teica: „Nav vairāk vietu, ko iekarot.”
Kur tad laime ir atrodama?
Atbilde ir vienkārša: vienīgi Kristū.
Jēzus teica: „Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.” Jņ 16:22
1 komentārs:
Šis ir varen labs!
Ierakstīt komentāru