Kara flotes kuģis vētras laikā cieta un nogrima jūrā. Tikai divi no kuģa pasažieriem bija spējīgi aizpeldēt līdz mazai, tuksnešainai saliņai. Abi izdzīvojušie, nezinot, ko tad vēl tagad varētu darīt, nolēma, ja jau nav atlicis nekas cits, lūgs Dievu.
Viņi nolēma uzzināt, kura izdzīvotāja lūgšana ir spēcīgāka. Sadalīja salas teritoriju divās daļās un palika katrs savā pusē.
Pirmais, par ko viņi lūdza, bija ēdiens. Nākamajā rītā viens no viņiem redzēja augļu koku sava pusē. Tā nu viņš varēja ēst augļus. Otra vīra teritorija palika tukša.
Pēc nedēļas pirmais vīrs bija ļoti vientuļš un lūdza, lai Dievs viņam dod sievu. Nākamajā dienā vēl viens kuģis nogrima un vienīgais cilvēks, kas izdzīvoja, bija kāda sieviete, kas aizpeldēja līdz salai tieši pirmā vīra pusē. Otrajā salas pusē nekas nemainījās. Drīz vien pirmais cilvēks lūdza māja, lūdza drēbes un citu barību, jo no augļiem jau mizojās zobi. Nākamajā dienā, gluži kā brīnums, viss, ko šis vīrs vēlējās, tika viņam iedots. Tajā pat laikā otrajam vīram vēl joprojām nekā nebija.
Beigās pirmais vīrs lūdza kuģi, lai viņš un sieva varētu braukt uz mājām. No rīta viņš ieraudzīja pietauvotu kuģi pie savas teritorijas. Pirmais vīrs atsēja tauvu un nolēma atstāt otro vīru uz salas. Viņš uzskatīja, ka otrais vīrs nav spējīgs saņemt Dieva svētības, jo neviena no viņa lūgšanām netika atbildēta. Kad kuģis bija gatavs peldēt pa plašo jūru, pirmais vīrs dzirdēja balsi no debesīm: "Kāpēc tu savu biedru atstāj uz salas?"
"Manas svētības pieder tikai man, jo es biju tas, kas lūdza viņas," pirmais vīrs atbildēja. "Visas viņa lūgšanas netika uzklausītas, viņš neko nav pelnījis."
"Tu kļūdies!" balss pārtrauca viņu. "Viņš lūdza tikai vienu lūgšanu, un Es to vienmēr uzklausīju. Ja viņš to nebūtu lūdzis, tu nebūtu saņēmis nevienu no Manām svētībām."
"Pasaki man, kāda tad bija viņa lūgšana", pirmais vīrs vaicāja balsij, "Ko viņš tādu lūdza, ka esmu viņam par visu parādā?"
"Viņš lūdza, lai visas tavas lūgšanas tiek atbildētas."
Attēls no apostleshipofprayer.org
