sestdiena, 2012. gada 14. janvāris

Tukšais albums

Kad man bija četri gadi,  manā bērnudārza grupiņā mēs veidojām papīra putnus. Tie bija tādi skaisti, balti, ar brīnišķīgiem spārniem. Man gadījās kļūme - spārnus pielīmēju otrādi... Jutos kā īsta neveiksminiece, un lai mazliet uzlabotu to, kā jutos, starpbrīdī piegāju pie grupiņas biedrenes putna, kas skaists, ar pareiziem spārniem sēdēja uz viņas galdiņa, un tad es to...saplēsu. Labāk nekļuva. Un mēģinot kaut ko darīt ar nu jau neciešamo situāciju, gāju tālāk un saplēsu vēl vienu. Tajā starpbrīdī es saplēsu 40 putnus, un kad ienāca audzinātāja, tur es stāvēju, milzīga saplēstu papīru kalna vidū. Tad viņa jautāja, balss bija stingra, un es sajutos vēl sliktāk: "Kas te notiek?" Sāku raudāt, centos kaut ko paskaidrot, bet viņa nekādā ziņā nebija pielaidīgā un žēlīgā skolotāja. Un tā es gāju mājās ar uzdevumu izgatavot un atnest četrdesmit papīra putnus.
Bet mājās, kamēr divas nedēļas es līmēju putnus, man  visu laiku blakus sēdēja mana mamma. Un tad es pirmo reizi sapratu, ko nozīmē, ka kāds tevi mīl, neskatoties uz to, ko tu esi izdarījis. Viņa bija ar mani, palīdzēja man un nolīdzināja nelaimi. 
Tas nav mans piedzīvojums. To jūs varat dzirdēt atstāstītu kādā dievkalpojumā. Es neesmu gājusi bērnudārzā, papīra putnus sāku taisīt tagad, kad jau esmu liela. 
Bet arī man personīgi ir kāds piedzīvojums. Man šķiet, vēl sāpīgāks. Nezinu, cik man bija gadu, un tagad domāju, ka nezinu, kas man bija uznācis... Bērnībā slimojot uzturējos savu vecāku guļamistabā, un tur aiz skapja lielajām durvīm atradās manu vecāku foto albumi. Man bija daudz laika vienatnē, un man ārkārtīgi patīk dažādi papīra iesējumi. Kas mani pazīst, tie zina, ka ieraugot skaistus vāciņus, blociņus un grāmatas, man burtiski "niez nagi". Viens no albumiem bija absolūti brīnišķīgs.  Mana tēta skolas laika albums. Man ļoti patika tā iesējums, vāki, smalkais zīdpapīrs starp biezajam lapām. Tad es nolēmu, ka tas var būt mans albums. Bet kā tad nu albums priekš manis ar nepazīstamu cilvēku - mana tēta klases biedru un skolas gaitu līdzinieku - fotogrāfijām! Tur bija mans tētis volejbola spēlē, mans tētis augstlēkšanā, mans tētis uz apbalvošanas pjedestāla. Viņš bija sportists. Viņš jau nu vēl nekas, bet visādi sveši cilvēki viņam blakus bija albumā gluži lieki. Tā nu es uzņēmos lielu uzdevumu - iztīrīt to, kas, manuprāt, brīnišķīgajā albumā ir gluži lieks un noiets etaps. Sāku izņemt fotogrāfijas. Tām noplīsa stūri, jo tie nebija tie caurspīdīgie pārvalciņi, kas apklātu katru bildīti. Arī uz albuma lapām palika pēdas, jo bija pielīmēti stūrīši, bet bildes bija... izņemtas, kā apgrauztas, saplīsušas, pilnīgi iznīcinātas...
Es dabūju brāzienu, jā. 
Bet kaut vēl tagad šis albums stāv tukšs kā piemineklis, arī es uzzināju, kā tas ir, kad kāds zina par tevi visu - arī to, kā tu iznīcini viņa atmiņas vai lietas, bet tomēr...mīl tevi! Visu dzīvi man neviens šo nav pieminējis, bet vienmēr ir bijuši blakus, parādot pilnīgu bez noteikumu mīlestību. 
Tā mūs mīl Dievs. Tādi man šķiet Psalmu vārdi : "Mūsu dvēsele ir izglābta kā putns no mednieka tīkliem; pārrauti ir tīklu valgi, un mēs esam glābti!" (124:7) Es neko nevarētu izdarīt, lai liktu Dievam mani mīlēt mazāk. Un es nespēju neko darīt, lai mani  kāds iemīlētu vairāk.

sestdiena, 2011. gada 8. oktobris

Leģenda par bambusu

Reiz kādam saimniekam bija bambusu mežs kādā kalnā. Mežam patika, ka tieši šis vīrs bija tā saimnieks, un starp vīru un mežu bija  ļoti ciešas  saites, kas turpinājās gadu no gada - rūpes, gādība, mīlestība un uzticēšanās.
Kādā dienā vīrs atnāca uz mežu un teica tam: "Mans mīļotais draugs! Man ir bijusi iespēja priecāties par Tavu skaistumu šajā kalnu apvidū ilgus gadus. Tagad es nāku tev jautāt, vai tu būtu gatavs darīt kaut ko īpašu  man, un vai es varētu izlietot tevi kādā lielā un labā nolūkā?"
Mežs, lepnuma pilns, atbildēja savam saimniekam: "Protams, es esmu gatavs, dari, ko vien tev vajag darīt!"
Tad saimnieks teica: "Vispirms man jānocērt visi tavi zari, mežs, un jānošķin tavas lapas. Tad es varēšu lietot tevi tam lielajam uzdevumam."
Mežs noskuma un izbrīnījās par šo dīvaino prasību: "Bet viss mans skaistums ir tieši manā greznajā lapotnē, kad cauri tai pūš viegls vējiņš! Kā mani var lietot lielākā uzdevumā, ja noplūc to, kas ir mans skaistums?"
Saimnieks mierīgi atbildēja: "Jā, es zinu, tavs skaistums ir tiešām burvīgs, bet ja tu esi labprātīgs, tad man tevi jānošķin un jāapcērt, lai piepildītu lielāku mērķi." Nopietni un žēli mežs piekrita. Jau drīz lapas un zari tika noplēstas nost, bet pēc tam atkal atnāca saimnieks un teica: "Es saprotu, ka šis lūgums var likties tev neiespējams un pārāk grūts, lai tu to pieņemtu, bet lai es varētu lietot tevi lielākam un labākam mērķim, man ir jānocērt tevi līdz zemei." Mežs saka raudāt un lūdza: "Bet viss mans stingrums un spēks ir stumbros, kad es tā stāvu un augu pret debesīm! Kas var būt tas lielākais un labākais mērķis, lai tā dēļ mani nocirstu un manu spēku atņemtu?" Saimnieks tikai atteica: "Tas ir vienīgais ceļš. Vai tu esi ar mieru?"  Skumjš, bet pilnībā uzticoties saimniekam, mežs atļāva viņam nocirst sevi.
"Vēl viena lieta man jāpajautā," teica saimnieks."Ja tu esi gatavs būt izmantots lielā un labā lietā, tad tev jāatļauj man pāršķelt sevi uz pusēm." "Bet es vairāk negribu!," raudāja mežs. "Vai nav pietiekami, ka man atņēma manu skaistumu un manu stiprumu un spēku nocirta līdz zemei? Tagad tu gribi vēl pāršķelt mani uz pusēm. Kā kaut kas tik briesmīgs var būt kāds lielāks labums?"
Saimnieks pieskārās vienam no stumbriem, kas gulēja zemē, un teica: "Ja tu uzticies man, es varēšu parādīt tev to lielo labumu, ko es tev plānoju."
Un tā mežs atļāva saimniekam pāršķelt sevi divās daļās. Tad meistars pievienoja vienu pusi pie otras un izveidoja garu cauruļu ceļu no kalniem līdz tuksnesim, kur lietus nelija. Viņš izveidoja kanālu, lai lietus, kas sakrājas kalnos, varētu aiztecēt līdz sausajai un neauglīgajai, novārtā pamestajai zemei, kas drīz saņēma veldzi un kļuva par auglīgu dārzu ar lapojošu zaļumu un ienākušos pārtiku barībai.
Tad saimnieks atkal aizgāja  kalnos un staigāja tur, kur kādreiz bija viņa bambusu mežs un kur tagad bija viņa koku kapsēta. Kā mazas astītes spraucamies no gruvešiem viņš ieraudzīja jaunus dzinumus tiecamies ārā no zemes. Un viņš smaidīja.

sestdiena, 2011. gada 17. septembris

Lietošanas pamācība

Reiz kādam bērnam uzdāvināja zīmuļus un papīru. Bet šis bērns nezināja, ko ar to iesākt! Zīmuļi nebija garšīgi, un papīrs nebija ēdams. Varbūt papīru varēs salocīt kā cepuri? Nē, vējš to aizpūta tuvēja peļķē. Sanāca laiviņa! Bet arī tur, ūdenī, tā drīz samirka un nogrima. Varbūt zīmuļus varēs izmantot kā zobenu? Nē, arī tam tie nebija pietiekoši lieli, asi un stipri. "Kam tad tie zīmuļi un papīri ir domāti?", viņš jautāja. Tad kāds labs draugs pateica, ka zīmuļi un papīrs ir domāti kaut kam vairāk, nekā tikai ēst, ģērbties un kauties. Tie ir domāti vārdiem un bildēm, ko var uzrakstīt un uzzīmēt. Papīrs un zīmuļi nav nekas sevišķs, taču ar tiem var attēlot lielas lietas. Pat tik lielas lietas kā draudzība, mīlestība, kā koki, mājas, saulīte, mākoņi, debesis... Ar tiem var attēlot un uzrakstīt visu - gan labu, gan ļaunu.
Mēs dzīvē lietojam dažādas lietas, taču tas, kā mēs tās lietojam, nosaka šo lietu vērtību. Arī mūsu dzīves var izmantot tikai, lai ēstu, ģērbtos vai kautos, vai arī var piepildīt ar kaut ko vairāk, kā traukus, ieliekot tur kaut ko vērtīgu. Arī apustulis Pāvils Bībelē rakstīja, ka mūsu dzīves ir kā trauki ar dažādu saturu. Ar labu un ļaunu. Bet viņš aicināja, lai mēs piepildām savas dzīves ar labo, tikai labo: "Lielā namā nav tikai zelta un sudraba trauki, bet arī koka un māla, un vieni domāti cēlam nolūkam, citi- necēlam. Ja nu kāds sevi ir attīrījis no nešķīstā, tad viņš būs svētīts trauks, kas paredzēts cēlam nolūkam, lieti noderīgs saimniekam, sagatavots jebkuram labam darbam." (2.Timotejam 2:20,21)