Pirms vairākiem gadiem kāds mācītājs pārcēlās uz Hjūstonu Teksasā. Dažas nedēļas pēc ierašanās viņam bija iespēja braukt ar pilsētas autobusu no savas mājas uz pilsētas centru. Kad viņš apsēdās savā vietā autobusā, viņš atklāja, ka vadītājs, pārdodot biļeti, nejauši bija iedevis ceturtdaļu dolāra, tas ir, divdesmit piecus centus, vairāk atlikuma, nekā vajadzīgs, tā kā izmainītās sīknaudas bija ļoti daudz.
"Kā man tagad darīt," domāja mācītājs, "protams, labāk būtu šo ceturtdaļu tūlīt atdot atpakaļ. Protams, nebūtu pareizi to paturēt." Un tad viņš sev teica: "Ak, kādi nieki! Par to vienkārši jāaizmirst, tas taču ir tikai viens ceturtdaļdolārs! Kāpēc gan lai es uztrauktos par šo mazo summu? Tāpat jau autobusu uzņēmums ar saviem braukšanas tarifiem nopelna pārāk daudz uz braucēju rēķina. Viņi jau nu nekad kaut ko tādu garām nelaistu. Pieņemšu šo kā dāvanu no Dieva, un viss, lai nu paliek, viss."
Kad bija klāt mācītāja pietura, viņš piecēlās un spraucās uz durvīm, un tad pēdējā brīdī pasniedza ceturtdaļu šoferim un teica: "Lūk, jūs man iedevāt pārāk daudz atlikuma!"
Vadītājs ar smaidu sejā pamāja un uzjautāja: "Vai jūs esat jaunais mācītājs pilsētā? Esmu nolēmis kaut kad tuvākā laikā aiziet uz kādu dievkalpojumu pie jums. Es tikai gribēju redzēt, ko jūs varētu darīt, ja es iedodu jums pārāk daudz atlikuma."
Kad mūsu draugs mācītājs izkāpa no autobusa, viņam radās ļoti liela nepieciešamība atbalstīties pret laternas stabu. Un tur stāvēdams, mācītājs teica: "Dievs, es tikko gandrīz pārdevu Tavu Dēlu... par ceturtdaļdolāru."
Dažreiz mūsu rīcība ir vienīgā Bībele, ko kādi cilvēki mums līdzās var lasīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru