Klavieru atvilktne

piektdiena, 2013. gada 4. janvāris

Dievs nekad nemirkšķina

No pēdējā ieraksta, ielikta klavieru atvilktnē, pagājušas divas trešdaļas 2012.gada. Dzīvam blogam tāds tukšums ir daudz par daudz, bet man šeit tiešām ir tāda kā atvilktne - pašlaik atvilktne ilgstoši puspavērta un pustukša, bet visi plaukti apkārt kaudžu kaudzēm pilni notikumiem, emocijām, notīm, ierakstiem, mācību grāmatām, stāstiem, dažādām rindām un apbrīnojamiem draugiem...

Dzīvē viss var mainīties ātrāk, kā tu pamirkšķini acis. @Anriyz šodien twiterī raksta: "#interesantsFakts. Sieviete, kas man autobusā netālu sēž, 1 minūtes laikā acis samirkšķināja 32 reizes". Man sagribējās @Anriyz teikt pretī, kaut arī tur es klāt nebiju: "Andri, šai noslēpumainajai un interesantajai dāmai ir lēcas!" Tas skatiens divtik spožs kā parasts, bet mirkšķināt nākas bieži, un tajā samirkšķināšanas brīdī, ar acīm ciet, garām paskrienot tik daudz interesantā un varot notikt tā, ka pēc mirkšķināšanas pilnīgi mainījušās dzīves dekorācijas!

Nu jā, dzīvē arī mums katram ir mirkšķinājies ne vienu reizi vien. Man no aprīļa arī ir tā mirkšķinājies apkārt, ka žilbstu vien - manu tuvāko cilvēku cīņas ir nolikušas mūs gluži vai zibspuldžu sacensībās - kā viens notikums nepagūst vēl izplēnēt, kā cits, vēl dramatiskāk spožs, nāk vietā. Un tad atradu teicienu, ko savā redaktores slejā lietojusi žurnāliste Regīna Breta: "Taču neuztraucies - Dievs nekad nemirkšķina."

Liekas, Dievs pamirkšķinājis acis, ka jau šo notikumu vai veselu birumu notikumu manā dzīvē būs tā palaidis garām... Bet šodien, pirmā, sen nebijušā brīvdienā, guļu gultā un saprotu, ka katru notikumu īstenībā man Dievs kā dāvanu pasniedzis. Dažas esmu atknibinājusi vaļā un sapratusi, citas vēl nē. Bet ne par vienu šo notikumu un emociju un visa cita uzskaitītā dāvanu nevarētu teikt, ka tā nebūtu mīlestība un saiņota mīlestībā, tieši, kā Dievs to māk vislabāk!

Attēls no beautydialogues.com, un starp citu, katrā minūtē acs mirkšķina tuvu 60 reizēm...

svētdiena, 2012. gada 15. aprīlis

Lūgšanas

Kara flotes kuģis vētras laikā cieta un nogrima jūrā. Tikai divi no kuģa pasažieriem bija spējīgi aizpeldēt līdz mazai, tuksnešainai saliņai. Abi izdzīvojušie, nezinot, ko tad vēl tagad varētu darīt, nolēma, ja jau nav atlicis nekas cits, lūgs Dievu.

Viņi nolēma uzzināt, kura izdzīvotāja lūgšana ir spēcīgāka. Sadalīja salas teritoriju divās daļās un palika katrs savā pusē.

Pirmais, par ko viņi lūdza, bija ēdiens. Nākamajā rītā viens no viņiem redzēja augļu koku sava pusē. Tā nu viņš varēja ēst augļus. Otra vīra teritorija palika tukša.

Pēc nedēļas pirmais vīrs bija ļoti vientuļš un lūdza, lai Dievs viņam dod sievu. Nākamajā dienā vēl viens kuģis nogrima un vienīgais cilvēks, kas izdzīvoja, bija kāda sieviete, kas aizpeldēja līdz salai tieši pirmā vīra pusē. Otrajā salas pusē nekas nemainījās. Drīz vien pirmais cilvēks lūdza māja, lūdza drēbes un citu barību, jo no augļiem jau mizojās zobi. Nākamajā dienā, gluži kā brīnums, viss, ko šis vīrs vēlējās, tika viņam iedots. Tajā pat laikā otrajam vīram vēl joprojām nekā nebija.

Beigās pirmais vīrs lūdza kuģi, lai viņš un sieva varētu braukt uz mājām. No rīta viņš ieraudzīja pietauvotu kuģi pie savas teritorijas. Pirmais vīrs atsēja tauvu un nolēma atstāt otro vīru uz salas. Viņš uzskatīja, ka otrais vīrs nav spējīgs saņemt Dieva svētības, jo neviena no viņa lūgšanām netika atbildēta. Kad kuģis bija gatavs peldēt pa plašo jūru, pirmais vīrs dzirdēja balsi no debesīm: "Kāpēc tu savu biedru atstāj uz salas?"

"Manas svētības pieder tikai man, jo es biju tas, kas lūdza viņas," pirmais vīrs atbildēja. "Visas viņa lūgšanas netika uzklausītas, viņš neko nav pelnījis."

"Tu kļūdies!" balss pārtrauca viņu. "Viņš lūdza tikai vienu lūgšanu, un Es to vienmēr uzklausīju. Ja viņš to nebūtu lūdzis, tu nebūtu saņēmis nevienu no Manām svētībām."

"Pasaki man, kāda tad bija viņa lūgšana", pirmais vīrs vaicāja balsij, "Ko viņš tādu lūdza, ka esmu viņam par visu parādā?"

"Viņš lūdza, lai visas tavas lūgšanas tiek atbildētas."

Attēls no apostleshipofprayer.org

sestdiena, 2012. gada 28. janvāris

Kādiem padomiem klausīt

Jaunais aģents ar mirdzošām zilām acīm, tērpies zilā uniformā, lepni lūkojās uz mani. "Man, lūdzu, vajadzētu apstiprināt biļeti uz Baltimoru", teicu. "Lieliski!" iesaucās viņš un izrāva biļeti man no rokām. "Jūs lidosiet par savu degvielu vai vēlaties izmantot mūsu pakalpojumus? Ha-ha-ha! M-m-m-jā! Acīmredzami, es zinu atbildi! Du-ba-du-ba-dū!" dziedāja viņš, spaidīdams datora pogas un pārlapodams biļetes lapas. "Vienu mirklīti!" Pēkšņi viņš atkal iesaucās: "Ko jūs darāt šeit šajā laikā?" Un neļaujot man pat pavērt muti, teica: "Jūs esat atnākusi 12 stundas par ātru. M-m-m-jā! Uz jūsu biļetes ir rakstīts 18.00."

"Bet tas ir nosēšanās laiks Baltimorā," es uztraukti sacīju. Viņš vēlreiz paskatījās uz biļeti, pielika pirkstu pie zoda un iesaucās: "M-m-m-jā! Kā es to neievēroju? Ha-ha!" Un viņš atkal nospieda kaut kādas pogas datorā. Vēl iedziedājās: "Du-ba-du-ba-dū!", paņēma "tik-tak" dražeju un ielika sev mutē. Tad pagriezās un, pilnīgi pārliecināts par sevi, svinīgi noteica: "Jūsu bagāža ir nodota, un jūs izlidosiet no ssssssssssssestajiem vārtiem, m-m-m-jā! Es gribēju teikt - no 14.vārtiem."

Es pagriezos un gāju. Bet pie 14.vārtiem sev par pārsteigumu neredzēju neviena cilvēka, tuvumā nebija redzama arī neviena lidmašīna. Viens no kompānijas pārstāvjiem, kas stāvēja pie 10.vārtiem, pārbaudīja reisa laiku un satraukts teica: "Kundze, jūsu lidmašīna tūlīt pacelsies, skrieniet uz 22.vārtiem, bet ir ļoooooti jāsteidzas!" Es skrēju pretī pasažieru plūsmai, skrēju no visas sirds uz 22.vārtiem. Man galvā bija daudz domu, veltītu šim pašpārliecinātajam aģentam, bet visvairāk man liekas, ka viņam uz krekla pie kabatiņas jāpieliek zīmīte ar uzrakstu: "Uzmanību! Staigājoša nelaime. Ja jūs nopietni uztversiet manis sniegto informāciju, tas var pilnīgi izjaukt jūsu ceļojumu."

Dievs brīdina: "Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam, bet bīsties To Kungu." (Sal. Pam. 3:7) Dievs iesaka mums tā vietā, lai koncentrētos uz savām spējām vai sekot kāda cita ieteikumiem, domājot, ka viņš ko zina un spēj, labāk skatīties uz Viņu. Šāds lēmums mums palīdzēs izvairīties no daudzām nepatikšanām. Varbūt mēs arī varam citiem palīdzēt izvairīties no nevajadzīgiem pārdzīvojumiem? Jā, pēdējā minūtē es paspēju uz to lidmašīnu.

Tiešām, un vēl man šķiet, ka pat dzīvnieki var mums dot ļoti labus padomus. Varbūt pat tam aģentam ir mazliet jāpamācās!