sestdiena, 2012. gada 28. janvāris

Kādiem padomiem klausīt

Jaunais aģents ar mirdzošām zilām acīm, tērpies zilā uniformā, lepni lūkojās uz mani. "Man, lūdzu, vajadzētu apstiprināt biļeti uz Baltimoru", teicu. "Lieliski!" iesaucās viņš un izrāva biļeti man no rokām. "Jūs lidosiet par savu degvielu vai vēlaties izmantot mūsu pakalpojumus? Ha-ha-ha! M-m-m-jā! Acīmredzami, es zinu atbildi! Du-ba-du-ba-dū!" dziedāja viņš, spaidīdams datora pogas un pārlapodams biļetes lapas. "Vienu mirklīti!" Pēkšņi viņš atkal iesaucās: "Ko jūs darāt šeit šajā laikā?" Un neļaujot man pat pavērt muti, teica: "Jūs esat atnākusi 12 stundas par ātru. M-m-m-jā! Uz jūsu biļetes ir rakstīts 18.00."
"Bet tas ir nosēšanās laiks Baltimorā," es uztraukti sacīju. Viņš vēlreiz paskatījās uz biļeti, pielika pirkstu pie zoda un iesaucās: "M-m-m-jā! Kā es to neievēroju? Ha-ha!" Un viņš atkal nospieda kaut kādas pogas datorā. Vēl iedziedājās: "Du-ba-du-ba-dū!", paņēma "tik-tak" dražeju un ielika sev mutē. Tad pagriezās un,  pilnīgi pārliecināts par sevi, svinīgi noteica: "Jūsu bagāža ir nodota, un jūs izlidosiet no ssssssssssssestajiem vārtiem, m-m-m-jā! Es gribēju teikt - no 14.vārtiem."
Es pagriezos un gāju. Bet pie 14.vārtiem sev par pārsteigumu neredzēju neviena cilvēka, tuvumā nebija redzama arī neviena lidmašīna. Viens no kompānijas pārstāvjiem, kas stāvēja pie 10.vārtiem, pārbaudīja reisa laiku un satraukts teica: "Kundze, jūsu lidmašīna tūlīt pacelsies, skrieniet uz 22.vārtiem, bet ir ļoooooti jāsteidzas!"  Es skrēju pretī pasažieru plūsmai, skrēju no visas sirds uz 22.vārtiem. Man galvā bija daudz domu, veltītu šim pašpārliecinātajam aģentam, bet visvairāk man liekas, ka viņam uz krekla pie kabatiņas jāpieliek zīmīte ar uzrakstu: "Uzmanību! Staigājoša nelaime. Ja jūs nopietni uztversiet manis sniegto informāciju, tas var pilnīgi izjaukt jūsu ceļojumu."
Dievs brīdina: "Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam, bet bīsties To Kungu."  (Sal. Pam. 3:7) Dievs iesaka mums tā vietā, lai koncentrētos uz savām spējām vai sekot kāda cita ieteikumiem, domājot, ka viņš ko zina un spēj, labāk skatīties uz Viņu. Šāds lēmums mums palīdzēs izvairīties no daudzām nepatikšanām. Varbūt mēs arī varam citiem palīdzēt izvairīties no nevajadzīgiem pārdzīvojumiem? Jā, pēdējā minūtē es paspēju uz  to lidmašīnu.
Tiešām, un vēl man šķiet, ka pat dzīvnieki var mums dot ļoti labus padomus. Varbūt pat tam aģentam ir mazliet jāpamācās!

Lai tev vienmēr laba kompānija!

Uzstādi augstus mērķus!

Ej laikus gulēt!

Lai vienmēr atliek laiks pasmaidīt!

Izvēlies kādu lielāku, kas par tevi rūpēsies!

Papriecājies labi, pirms kāds tevi apstādinās!

Lai tavi draugi vienmēr iepriecina!

Lai tev vienmēr atrodas pajumte jebkādos plūdos!

Jebkuru, ko satiec, uzskati par interesantu un mīļu!

Padomā vienu pareizo gājienu uz priekšu!

Lai tev vienmēr ir kāds, par ko rūpēties!

Kaut tu vienmēr zinātu, kad iet un kad ir jāskrien!

Saglabā mieru, neskatoties ne uz ko!

Nemēģini ēst pārāk daudz vienā laikā!

Tu vari paveikt neiespējamo!

Regulāri vingrinies!

Padomā par  atpakaļ skata labumu un labu izskatu!

 Plāno laiku arī atpūtai!

Seko savai diētai!
Stāsta ideja no grāmatas "Labrīt, Jēzu"
foto no http://sites4kidsministry.childrensministry.org/





sestdiena, 2012. gada 14. janvāris

Tukšais albums

Kad man bija četri gadi,  manā bērnudārza grupiņā mēs veidojām papīra putnus. Tie bija tādi skaisti, balti, ar brīnišķīgiem spārniem. Man gadījās kļūme - spārnus pielīmēju otrādi... Jutos kā īsta neveiksminiece, un lai mazliet uzlabotu to, kā jutos, starpbrīdī piegāju pie grupiņas biedrenes putna, kas skaists, ar pareiziem spārniem sēdēja uz viņas galdiņa, un tad es to...saplēsu. Labāk nekļuva. Un mēģinot kaut ko darīt ar nu jau neciešamo situāciju, gāju tālāk un saplēsu vēl vienu. Tajā starpbrīdī es saplēsu 40 putnus, un kad ienāca audzinātāja, tur es stāvēju, milzīga saplēstu papīru kalna vidū. Tad viņa jautāja, balss bija stingra, un es sajutos vēl sliktāk: "Kas te notiek?" Sāku raudāt, centos kaut ko paskaidrot, bet viņa nekādā ziņā nebija pielaidīgā un žēlīgā skolotāja. Un tā es gāju mājās ar uzdevumu izgatavot un atnest četrdesmit papīra putnus.
Bet mājās, kamēr divas nedēļas es līmēju putnus, man  visu laiku blakus sēdēja mana mamma. Un tad es pirmo reizi sapratu, ko nozīmē, ka kāds tevi mīl, neskatoties uz to, ko tu esi izdarījis. Viņa bija ar mani, palīdzēja man un nolīdzināja nelaimi. 
Tas nav mans piedzīvojums. To jūs varat dzirdēt atstāstītu kādā dievkalpojumā. Es neesmu gājusi bērnudārzā, papīra putnus sāku taisīt tagad, kad jau esmu liela. 
Bet arī man personīgi ir kāds piedzīvojums. Man šķiet, vēl sāpīgāks. Nezinu, cik man bija gadu, un tagad domāju, ka nezinu, kas man bija uznācis... Bērnībā slimojot uzturējos savu vecāku guļamistabā, un tur aiz skapja lielajām durvīm atradās manu vecāku foto albumi. Man bija daudz laika vienatnē, un man ārkārtīgi patīk dažādi papīra iesējumi. Kas mani pazīst, tie zina, ka ieraugot skaistus vāciņus, blociņus un grāmatas, man burtiski "niez nagi". Viens no albumiem bija absolūti brīnišķīgs.  Mana tēta skolas laika albums. Man ļoti patika tā iesējums, vāki, smalkais zīdpapīrs starp biezajam lapām. Tad es nolēmu, ka tas var būt mans albums. Bet kā tad nu albums priekš manis ar nepazīstamu cilvēku - mana tēta klases biedru un skolas gaitu līdzinieku - fotogrāfijām! Tur bija mans tētis volejbola spēlē, mans tētis augstlēkšanā, mans tētis uz apbalvošanas pjedestāla. Viņš bija sportists. Viņš jau nu vēl nekas, bet visādi sveši cilvēki viņam blakus bija albumā gluži lieki. Tā nu es uzņēmos lielu uzdevumu - iztīrīt to, kas, manuprāt, brīnišķīgajā albumā ir gluži lieks un noiets etaps. Sāku izņemt fotogrāfijas. Tām noplīsa stūri, jo tie nebija tie caurspīdīgie pārvalciņi, kas apklātu katru bildīti. Arī uz albuma lapām palika pēdas, jo bija pielīmēti stūrīši, bet bildes bija... izņemtas, kā apgrauztas, saplīsušas, pilnīgi iznīcinātas...
Es dabūju brāzienu, jā. 
Bet kaut vēl tagad šis albums stāv tukšs kā piemineklis, arī es uzzināju, kā tas ir, kad kāds zina par tevi visu - arī to, kā tu iznīcini viņa atmiņas vai lietas, bet tomēr...mīl tevi! Visu dzīvi man neviens šo nav pieminējis, bet vienmēr ir bijuši blakus, parādot pilnīgu bez noteikumu mīlestību. 
Tā mūs mīl Dievs. Tādi man šķiet Psalmu vārdi : "Mūsu dvēsele ir izglābta kā putns no mednieka tīkliem; pārrauti ir tīklu valgi, un mēs esam glābti!" (124:7) Es neko nevarētu izdarīt, lai liktu Dievam mani mīlēt mazāk. Un es nespēju neko darīt, lai mani  kāds iemīlētu vairāk.